Jupīters astoņi

Sākšu ar dīvainu zemapziņas/apziņas novērojumu. Izņēmu no ledusskapja sulu, īsti pat neievēroju kas tā par sulu, bet tas netraucēja to attaisīt un teju jau padzerties, bet tad es ieraugu, ka uz galda ir sakrauta liela kaudze ar tomātiem. Sula rokā, sāku ar māti runāt par tomātiem, dzeltenajiem, sarkanajiem, lieliem , maziem. Tad lieku pie mutes sulu un pirmās asoicācijas: kas ir ar šo tomātu sulu? Šī , tomātu sula, izrādās bija apelsīnu sula, un visas runas par tomātiem, un skatīšanās uz tiem kaut kā noskaņoja mani uz to, ka tūlīt es arī dzeršu tomātu sulu.

Rīts sāksies ar megalielu kafijas krūzi, lieta tāda, ka lekšu virsū savam velopriekam un mīšos uz purvciemu pēc dažām fotolietām par sensacionālu zemu ciparu. Tas sakarā ar to, ka cenšos uzčinīt sev sakarīgu darkroomu, pa kuru pagrabā es šad tad ņemos. Tikai sīkums tāds, ka naudas nepietiek tā visam uzreiz, tāpēc tā arī sanāk no rītiem sperties uz purvciemu, lai jau astoņos tur būtu.

Aptrūkās sakāmā, bet īsumā , viss ir megakūl, lekcijas kūl, skola kūl, rudens vēl salīdzinoši kūl, tā kā – problēmu nav.

Praula gabals marinādē

Kaut kā slikti ar pašapziņu / pašsajūtu sametās. Salikās, visticamāk, ka tāpēc, ka tā arī ir, ka neesmu pašpietiekams. Tāds kāds es esmu, sev nepietieku, vēlme paplašināt savus mērogus un būt labākam kā tagad. Bet sliktākais šajā sakarībā ir tas, ka liekas, ka nekāda attīstība uz sev vēlamo pusi nav iespējama. Šķietams, ka spēja darīt šo vai ko citu labāk , izjustāk un ‘vaiŗāk no iekšām’ kā daru šobrīd, nav iespējama. Konkrēti, manas personības limitu dēļ, jo katrs var tieši tik cik viņš var, un jā – tajā ir sava deva atpakaļejošās loģikas. Iespējams, kaut kad atpakaļ esmu centies iepazīstināt jūs ar šo terminu, bet pagaidām šķiet, ka tas raksturo sevi vairāk kā jebkurš centiens pašu raksturot. Lūk, problēma ir tajā, ka gribu, kaut zinu , ka nevaru, bet pārliecināts, ka nevaru, es nevaru būt! Īsāk sakot, piemeklējušas mani ir kaut kādas morālas, emocionālas un tīri fiziskas vēdergraizes, kas noteikti vainagosies i ar emocionālo, i ar fizioloģisko caureju, kas nu būs vairs tikai blakusparādība tai garīgajai caurejai. Grūti saprast vai nomocīt sevi ar šadām domām par šo un to, piemēram, es tā padomāju , tāds banāls piemērs, ka es taču nekad neesmu bijis stilīgais čalis, nu tāds vienkāŗšs un prasts, no zemnieku kārtām cēlies, un lai vai ko es darītu es tāds arī nekad nebūšu. Grūti iedomāties, ka kāds kaut kādu apstākļu dēl varētu uztvert mani kā piemēru savām dzīves norisēm, šķiet, ka tas tā ģenētiski ieprogrammēts, vai vārbūt ka arī tas tikai tāpēc, ka pats netieku galā ar savām dzīves norisēm (heh, cik globāli). Bet vienmēr taču pastāv iespēja, ka kādam citam iet sliktāk par to, cik slikti iet tev. Katram tagad ir pa fotoaparātam, pa “studijai” un pa veseliem dučiem sēriju ar smukām bildītēm, vārbūt tomēr šis ir tas laiks, kad man tikt vaļā no savas fototehnikas? Jo tieši smukas bildītes ir tas, ko masām vajag, nu jau kādu laiku un, visticamāk, ka vēl kādu prāvu laiku noteikti. Gaume tādās lietās man vienkāŗši nepiemīt, gluži kā skābeklim sēra molekulas, tik vienkārši! Tieši tāpēc arī es nekad neesmu bijis, un nebūsu, protams, jau augstāk aprakstītais stilīgais čalis. Piemēram, man bija sapnis par platēm, zaļām vinila platēm istabā pie sienas, ne zaļas iznāca, ne tik daudz kā vēlējos, vispār ne tā kā vēlējos. Beigās vienkāŗši pienagloju pie sienas. Vārbūt, aizejot galejībās mana stilīguma pakāpe palielinātos, piemēram, visu sienu ar platēm nonaglot. Bet sienas ta žēl, kā dēļ aŗī nonāku pie secinājuma, ka, iespējams, manai stilīguma izaugsmei traucē vidusceļa jeb tautā dēvētā zelta ceļa meklējumi un lielākais izvēles procents. Reiz , kādā smadzeņu skalošanas bukletiņā, par dievu un tamlīdzīgiem sūdiem izlasīju saukli ‘dievam nepatīk remdens!’. Vārbūt tajā sava daļa taisnības ir, jo remdens tas pats zelta ceļs vien ir. Arī savā izvēlētajā sapņuprofesijā, šķiet es nekad nebūšu stilīgais. Pagaidām tik tā vien liekas, ka man pietrūkst tas, kas vajadzīgs (neraksturojamais talants). Un tas, ka esmu sadraudzējies ar kursa labāko daļu, kuri par citiem pastāvīgi saka, ka tam un tam pietrūkst talants, lai jel kad būtu par režisoru, atceļ iespēju, ka manas spējas kāds arī analizētu. Visticamāk, ka šo procesu es neesmu izlaidis , un esmu ticis caur taltntu-skenējamā aparāta, tikai šī augstākminētā draudzība izslēdz iespēju tiešai raksturu sadursmei, kas sāktos ar apgalvojumu “Krustap, bļin, ko tu te dari? Tev nav talants un tu, diezvai, kādreiz būsi par režisoru, kur nu par labu režisoru, gluži kā..”. Grūti, bet šķiet, ka ar šo teikumu šīvakara caureja arī ir beigusies, tāds prāvs caurejas kumoss gadijies, ja drīkst tā teikt.

Vārbū man vienkāŗši smeldz, ka pretēji manis gaidītajai kursadarba tematikai “īsfilma, novele, 10min”, ir tikusi dokumentālā īsfilma, ar kuru paspēju jau šovsar (iekš Lietuvas republikas) pabojāt sev nervus ar šo pašu un vēl daudz citām dziesmām. Aj, pohuj!

Bomzis

Ieeju kontā, lai paskatītos cik īsti man naudas ir atlicis.

Izrādās, ka vairāk nekā biju domājis , likās, ka nulles, bet izrādās, ka -3.46
man kontā ir mīnusu vērtība! DA FUCK?

Māmiņ kravā skolas somu, skolā ieti man gribās

Pirmā skolas diena. Rīta kafija, kas krūzītē bija iebērta jau vakarnakt, lai šorīt atliktu tikai ūdeni pieliet un samaisīt. Ārā tikai deviņi grādi, rokas būs jātur kabatās. Un skan Yann Tiersen.

Bļin kā man viss patīk!

Vilnas zeķes

Vispār es neesmu starā, ka rīt jau sākās lekcijas. Par lekciju sākšanos esmu, bet par to, ka vēl nav septembris un jau sākās, nu dien. Vēl joprojām esmu tādā kā “pēc Londonas ritmā”, nedaudz atskaņas, kā nekā vēl šonedēļ biju tur, un tagad esmu te. Jau rakstīju par saviem pirmajiem iespaidiem atgriežoties Rīgā, iespaidi no Londonas vēl pagaidīs, vai arī nesagaidīs vispār, redzēs. Bet šodien par man jau tuvu, un diezgan daudz aprunātu tēmu, par ko tad citu ja ne tualetes apmeklējumu. Redziet, tai zemē, Londonā, sabiedriskās tualetes ir par brīvu un ir vairāk nekā saprašana (par matemātiku, piemēram), un tās, kuras ir par maksu, lūk tās ir aprīkotas ar elitārāko tualetes tehniku, automātisko poda ūdens nolaišanas tehnoloģiju, brilles slaucīšanu, lāzertēmekļiem, lai vieglāk podā trāpīt, plazmas tv, siltām čībām un ko tik vēl nē. Īsāk sakot tev nav ne jāsēž uz apkakāta poda, vai jaiztiek “ūdens poga”, kuru jau apgrāpstijuši 20 Igoreki, 4 Edgari un sazin kas vēl ar savām, iespējams, neirosifilisa rokām. A ne tā kā mums, rokas jēgas mazgāt nav, jo tā pat tev ir jāpieskarās vietām, kur… nu es jau teicu. Īstenībā neesmu es nekāds mikrobu-fobijas iemiesotājs, es bieži vien ēdu lietas no zemes, un ar netīrām rokām (mmmmmmmmmm…. cērmes), tikai tā , starpcitu, pieminu jo stāstīt gribēju pavisam par ko citu. Nebiju tik tālu aizdomājies, bet mūsu sabiedriskajās tualetēs (Stacija x2, Autoosta, utt) izsniegtais tualetes papīra daudzums ir histēriski smieklīgs. Divas papīra loksnītes! Neieslīgšu dibena slaucīšanas tehnoloģijas vispārējā raksturojumā, tā nav mana profesija, bet tas taču visiem skaidrs, ka ar divām papīra loksnēm nepietiek. Tātad secinājums, ja ej uz stacijas tualeti, ekhem.. dirst, tad pēctam tev ir sūdaina pakaļa! Pats labākais, ka šis papīrs jau arī nav nekāds double layer hyper-thermiski apstrādātais, lētākais , vienslāņa, papīrs, nu tāds, caur kuru bieži vien iziet pirksts/i. Tad jautājums par ko mēs maksājam? Par to  lai varētu aptaustīt visus iespējamos mikrobus un baciļus, kas ir bijuši kādam uz daikta, vai vēl labāk – kādam pakaļā? Par to lai staigātu ar tikai 30% noslaucītu pakaļu? 15 santīmi par tādām fīčām, manuprāt, ir diezgan sālīti.

Paldies par uzmanību.

FUKINAI!

Ohh, ierodos tēvijā un jūtos kā laukos. Pirmais , ko centrā redzu kā bomzene čurā pie origo. Mikriņa pieturā guļ bomzis ar sapuvušu kāju. Un sabiedriskajās tualetēs, kuras nav pat par brīvu, ir nodirsts viss izņemot podu un mistkastē izlietotas šļirces. WELCOME HOME BUDDY!

BOLJSHOJ BEN!

Here i have no ”garumziimes” , so i might as well write in English, since i`m in London ofcourse. And yeah, my spelling/gramar is as bad as it can posibly be, so that`s that. I have no time to tell all the details of my trip since this PC is not mine and i am not supposed to use it. I`m having a hard time finding new shoes here, even the one wich woozers recomended  (GGGGG- CODE), so i am still walking as a homeless guy. Today in SOHO i saw two dudes kissin, how sweet.. The weather is hawwwt and realy wet, so every body is realy swetty! I love the atmosphere, but as a metropolis it has its minuses, a lot of people, a lot of noise, but in time you seem to get along with it all very nicely.

Sooooooo… cheers, see ya later. gotta run!

Miklumiņš – Biklumiņš

Vakar pirmā lieta, kas notika ar mani, sākot no iziešanas no mājas ir tas, ka es kārtējo reizi mega saliju un sakarā ar manu unikālo kedu papēžu dizainu (to neeksistēsana) , protams, ka kājas aŗī bija slapjas. Tad nu aŗī nostaigāju visu vakardienu ar žļurkstošām kajām. Vakarā atnācis mājās piebāzu ar avīzēm, izliku žūt, avīzes mainīju, nu visas standarta procedūras, kad samirkst tavi mīļākie zābucīši. Šorīt gāju taustīt kedas, vēl bija slapjas, pavisam nedaudz , tāpēc izdomāju izlikt uz terases, lai lielajā vējā izšūst.

Tagad nu sēžu, tiri piri, jau sakrāmējies Londonai, un piefiksēju, ka sāk līt lietus. Ieslēdzās domu gājiens.

Lietus – Fak, būs atkal slapjas kājas – Slapjas kājas? – Kedas – KEDAS? – UZ TERASES!!!!

Un tad es ar raķeti dībenā aizlidoju līdz teraisei un jā, apsveicu, manas kedas atkal ir slapjas, jāķer pēc fēna.

RAYZONE

Tātad jau pāris, īsti negribās skaitīt cik, dienas esmu atpakaļ no iepriekšejajā rakstā aprakstītās Valmieras. Nemaz nesanāca kā plānots jeb kā parasti, tiku eksploitēts un pašam īsti laiks ne enerģija nepalika radošumam. Un izrādās jau galvā redzamā filma arī bija jaatceļ, jo redziet Valmieras “Triāls” gaļas kombināts ir bankrotējis, bļin. Lai vai kā, Valmiera bija čoina, i tāda pilsētiski-lauciskā atmosfēra, i visu savējo tāds pastāvīgs tusiņš un es pat nezinu kā to visu noformulēt, bet labāk lai paliek tas viss aiz kadra, jā. Saliku kopā arī pāris kadriņus no Valmieras dažām filmēšanām, ļoti garlaicīgi, negribējās piespringt īstenībā ar, nav tur daudz ko montēt vai nu vienu , vai otru gabalu, tad es nesamontēju nevienu. Jeb skatās šeit

!!! Jeb SPIEŽ TE !!!

Šodien es uzskrēju virsū kaut kam megafantastiskam. Aizpagājušas vasaras skaņu celiņs bija The Knife, bet sakarā ar solistes privāto dzīvi `n`shit ši grupa beidza savu pastāvēšanu. Bet izrādās, ka nu jau kādu laiku the knife soliste strādājusi pie cita projekta ar nosaukumu Fever Ray. Bļīn, izklausās pēc tā paša labā The Knife, tik pat ļoti, ka patīk vēl vairāk. Tad arī tāds būs mans atlikušas vasaras skaņu celiņš – Fever Ray jaunais, 2009 gada albūms.

Starpcitu, plāns atlikušajai vasarai rītdien jau aizsākās. Lecu iekšā lidmašīnā un teleportējos uz Londonu, desmit dienu dzīve pa turieni, ap turieni, un turienē. Šoreiz līdzi ņemu savu digitāloaparātu, tad jau arī būs gaidāms baigais kvantums sūnainu bilžu, uz veselību tā teikt.

Ā jā, sen nebiju updeitojis filmu listi, nevis tāpēc, ka neko nebūtu redzējis, bet.. vot bļe nezinu. Tad nu cheers – arī filmu listi atjaunoju, ja nu sagribās kādu labu kinogabalu.

Agrais cēliens

Tviterī reiz iepostoju kaut ko par to, ka aizejot gulēt ar slapjiem matiem no rīta pamostos ar megamatiem. Tieši tā cerēju arī vakar, bet laikam eksperimenta gaitā notikusi kāda ķibel un šorīt es esmu pamodies tieši tādiem matiem it kā būtu fēnojis tos. Varbūt kāds ļaundaris, pa manam miegam, ir izžāvējis manus matus ar fēnu.

Vēl pāris minūtes tā teikt un dodos prom uz Valmieru, nu par to filmēšanos. Bet tikmēr dzeru dīvainu kafijas kokčiku, garšo megalabi. Defaultajām divām karotēm kafijas es vēl piejaucu karoti piparmētru kakao, fakk cik garšīgi. Un piedevām šorīt un vakarvakarā es te kaislīgi un pārkaislīgi klausos Helēnas Kozlovas deviņdesmito grupu – Skumju akmeņi. EJ TU ELLĒ NOST CIK EPISKI LABI. Paložņājot internetu nespēju īsti saprast kāpēc viņi nav iemantojuši gandrīz nekādu popularitāti, tikai tādus mini-koncertiņus pa saksafonu un vēl dažādiem tāda tipa klubiem, kas eksistēja vēl tālajos 90`os gados. Bet vismaz divi diski ir, jēēēēēēēēs. Uzstadīšu sev ultimātu atrast kaut kur vēl kādu dzīvu kopiju! Bet patiesībā , tā pat vien ir ar Levītiem, nu ar to popularitāti un tā. Vai tad cilvēkiem nav fukin ausis? Labi, uzvedos jeb rakstu šorīt nesakarīgi – tas to megamatu trūkuma dēļ, jēs.

Siermaizīte un megakafija gaida.