bļē, kaveju. jāiet laukā, bet gribēju pateikt, ka uznāca vēlme pabildēt.
aparāts jāņem līdzi.
bļē, kaveju. jāiet laukā, bet gribēju pateikt, ka uznāca vēlme pabildēt.
aparāts jāņem līdzi.
Vispār kamēr vēl ir kaut kāda spēja, teju haotiski, paspaidit podziņas, tikmēr arī jaizmanto. Šomēness, kamēr tāds vēl pēdējās divas dienas pastāv, esmu palicis vecāks. Minimāls apsveikumu skaits, minimāla izaugsme, intelektuālajā , garīgajā vai kādā citā līmenī. Īstenībā, Oktobris ir ellīgi traks mēnesis bijis. Visādas idejas un to trūkumi, realizācijas problemātika, privātā dzīve un ne tik privātā dzīve. Viss kaut kā šausmīgi strauji paspēja samesties kājām gaisā, ka tā vien brīžiem prasās vienu kāju nolikt uz sajūga, otru uz bremzes un maigi abus piespiest, nedaudz visu sabremzējot. Tikai tik daudz, lai varētu saprast kas patiesi ir noticis. Absolūts apjukums, brīžiem. Kad pauzīte uztaisīta atkal var likt ātrumā un braukt tālāk, un patiesībā drīz jau galapunkts. Vēl 2 mēneši un atkal mācības galā, otrā kursa otrais semestris varēs sākties. Nez vai otrā semestra mācību krīze būs tik pat jaudīga kā pirmējā? Kaut kas nav un kaut kas būs.
Biju paņemis kādu pauzi no Fever Ray, lai neapniktu pavisam, no šodienas officiāli atsāku klausīties, līdz kādam brīdim.
Arlabunakti.
Šovakar uznācis anormāls pureklis. Tik to vien dara kā purina. Un viss tikai un vienīgi uz nervu pamata.
Istabā man diezgan karsti, vismaz 21 grāds, bet pats kratos drebuļos, varētu pat teikt, ka arī nelaba dūša piemetusies. Ejot uz tualeti dzirdu skaņas, kas pēc ilgākas ieklausīšanās , izrādās ledusskapja ieslēgšanās un izslēgšanās, bet pirmajā momentā, pat grūti klasificēt to, ko sadzirdēju es. Šķiet, ka kādu laiku būtu jāmet malā kafija, nu tā tīri profilaktiskos nolūkos. No rīta viena krūze, pa dienu divas, un atnākot mājās, vēl kāda viena, un visas diezgan jaudīgas, tā ap 3 karotēm ar kaudzīti- tā lai paspētu vēl visu izdarīt, kamēr neuznāk lielais miega lācis un nepaķer mani savos apskāvienos. Ironija tajā, ka visu izdarīt tā pat nesanāk, kur nu vēl tā kā gribētos, tad kafijas tase tik to vien izdara kā uzdzen psihotisku prāta stāvokli, un šovakar pavisam noteikti sajutos kā neirotiķis, konkrēti par tām skaņām dzirdami nedzirdamajām. Jāiekurina vīraks, uz kādu brīdi un tad jācenšās nomierināties. Jāatguļas, jāveic dziļas ieelpas/izelptas, arī tā lai sirds tik ātri neklauvētos. Must calm down.
Esmu iegrimis dažādos , pavisam drūma skanējuma, klavieru un vijoles orģiju, skanējumos. Sēžu pie digitāli baltas word dokumenta lapas un gaidu kad tas atnāks pie manis. Tas, ko es patiesi gaidu, ir tas, ko gribu sagaidīt, hehe. Un tas ir pavisam vienkāŗši, jo tas ir tā un tā ir kāda laba ideja. Bet viņa nenāk, nenāk, nenāk. Škiet, ja pasaulē izsludinātu vispārēju atmokara trauksmi, un mana galva būtu vienīgā patvertne, tad tik un tā šī skaistā ideja nemaz neierastos, šķiet, ka tā labāk mirtu ar radioaktīvo apdegumu nekā tiktu realizēta, iesākumā uz papīra un vēlāk, uz lentes. Patiesi, nav nemazākās skaidrības ar ko sākt un ar ko beigt, it īpaši, ja jābeidz ir pavisam neparedzēti. Vārbūt vēlvienu kafijas tasi? Vārbūt bez pašas tases, tikai lielu daudzumu kafijas? Vēl joprojām nav skaidrs kā rīkoties.
Tā vienkāŗši baidās no izvarošanas, ko varētu veikt mana loģiskā domāšana.
Tam, ka tu esi tik slims, ka grūti uzvilktos augšā pa trepēm ir savi plusi – var beidzot noskatīties kurasavas septiņus samurajus, un ne tikai! Vienīgi jādabū tās n-tās krūzes ar drazu iekšā sevī, lai uz rītdienu būtu plus -mīnuss kā lokomatīve , kas saka čagačagačagačāga-woooot wooooot – čagačagačaga – wooooot wooooot !
