Kaut kā slikti ar pašapziņu / pašsajūtu sametās. Salikās, visticamāk, ka tāpēc, ka tā arī ir, ka neesmu pašpietiekams. Tāds kāds es esmu, sev nepietieku, vēlme paplašināt savus mērogus un būt labākam kā tagad. Bet sliktākais šajā sakarībā ir tas, ka liekas, ka nekāda attīstība uz sev vēlamo pusi nav iespējama. Šķietams, ka spēja darīt šo vai ko citu labāk , izjustāk un ‘vaiŗāk no iekšām’ kā daru šobrīd, nav iespējama. Konkrēti, manas personības limitu dēļ, jo katrs var tieši tik cik viņš var, un jā – tajā ir sava deva atpakaļejošās loģikas. Iespējams, kaut kad atpakaļ esmu centies iepazīstināt jūs ar šo terminu, bet pagaidām šķiet, ka tas raksturo sevi vairāk kā jebkurš centiens pašu raksturot. Lūk, problēma ir tajā, ka gribu, kaut zinu , ka nevaru, bet pārliecināts, ka nevaru, es nevaru būt! Īsāk sakot, piemeklējušas mani ir kaut kādas morālas, emocionālas un tīri fiziskas vēdergraizes, kas noteikti vainagosies i ar emocionālo, i ar fizioloģisko caureju, kas nu būs vairs tikai blakusparādība tai garīgajai caurejai. Grūti saprast vai nomocīt sevi ar šadām domām par šo un to, piemēram, es tā padomāju , tāds banāls piemērs, ka es taču nekad neesmu bijis stilīgais čalis, nu tāds vienkāŗšs un prasts, no zemnieku kārtām cēlies, un lai vai ko es darītu es tāds arī nekad nebūšu. Grūti iedomāties, ka kāds kaut kādu apstākļu dēl varētu uztvert mani kā piemēru savām dzīves norisēm, šķiet, ka tas tā ģenētiski ieprogrammēts, vai vārbūt ka arī tas tikai tāpēc, ka pats netieku galā ar savām dzīves norisēm (heh, cik globāli). Bet vienmēr taču pastāv iespēja, ka kādam citam iet sliktāk par to, cik slikti iet tev. Katram tagad ir pa fotoaparātam, pa “studijai” un pa veseliem dučiem sēriju ar smukām bildītēm, vārbūt tomēr šis ir tas laiks, kad man tikt vaļā no savas fototehnikas? Jo tieši smukas bildītes ir tas, ko masām vajag, nu jau kādu laiku un, visticamāk, ka vēl kādu prāvu laiku noteikti. Gaume tādās lietās man vienkāŗši nepiemīt, gluži kā skābeklim sēra molekulas, tik vienkārši! Tieši tāpēc arī es nekad neesmu bijis, un nebūsu, protams, jau augstāk aprakstītais stilīgais čalis. Piemēram, man bija sapnis par platēm, zaļām vinila platēm istabā pie sienas, ne zaļas iznāca, ne tik daudz kā vēlējos, vispār ne tā kā vēlējos. Beigās vienkāŗši pienagloju pie sienas. Vārbūt, aizejot galejībās mana stilīguma pakāpe palielinātos, piemēram, visu sienu ar platēm nonaglot. Bet sienas ta žēl, kā dēļ aŗī nonāku pie secinājuma, ka, iespējams, manai stilīguma izaugsmei traucē vidusceļa jeb tautā dēvētā zelta ceļa meklējumi un lielākais izvēles procents. Reiz , kādā smadzeņu skalošanas bukletiņā, par dievu un tamlīdzīgiem sūdiem izlasīju saukli ‘dievam nepatīk remdens!’. Vārbūt tajā sava daļa taisnības ir, jo remdens tas pats zelta ceļs vien ir. Arī savā izvēlētajā sapņuprofesijā, šķiet es nekad nebūšu stilīgais. Pagaidām tik tā vien liekas, ka man pietrūkst tas, kas vajadzīgs (neraksturojamais talants). Un tas, ka esmu sadraudzējies ar kursa labāko daļu, kuri par citiem pastāvīgi saka, ka tam un tam pietrūkst talants, lai jel kad būtu par režisoru, atceļ iespēju, ka manas spējas kāds arī analizētu. Visticamāk, ka šo procesu es neesmu izlaidis , un esmu ticis caur taltntu-skenējamā aparāta, tikai šī augstākminētā draudzība izslēdz iespēju tiešai raksturu sadursmei, kas sāktos ar apgalvojumu “Krustap, bļin, ko tu te dari? Tev nav talants un tu, diezvai, kādreiz būsi par režisoru, kur nu par labu režisoru, gluži kā..”. Grūti, bet šķiet, ka ar šo teikumu šīvakara caureja arī ir beigusies, tāds prāvs caurejas kumoss gadijies, ja drīkst tā teikt.
Vārbū man vienkāŗši smeldz, ka pretēji manis gaidītajai kursadarba tematikai “īsfilma, novele, 10min”, ir tikusi dokumentālā īsfilma, ar kuru paspēju jau šovsar (iekš Lietuvas republikas) pabojāt sev nervus ar šo pašu un vēl daudz citām dziesmām. Aj, pohuj!
