Balti klucīši

Rīts sākās kā jau parasti, ar nospraustā celšanās laika atlikšanu par kādām stundām divām, ak es slinkais sliņķis. Šis, nezinu kāpēc, bija no tiem rītiem, kad gribās pārsaldinātu kafiju ar pienu, nu tā gribējās, ka cits nekas prātā nemaz nespēja uzsūkties. Tad nu guļot gultā, ar puspievērtu aci, klausoties kā kāds no māsas draugiem aiz sienas pohaini trinkšķina ģitāru  domāju par to, ka vakar tač dzēru kafiju, un šķiet, ka tā bijusi vispretīgākā kafija manā mūžā. Ja vajadzētu noraksturot i pašu kafiju i sajūtas manas, kad ar to aizpildīju savu seju – tad varētu teikt, ka kafija pēc 3karotēm vēl joprojām ir caurspīdīga kā viegla tēja un mutē uzvedās kā dubļ-ūdens. Bet tāds komposta kaudzes dubļu ūdens, kur var just i pagājušās vasaras kāpostu aromātu, i nedaudz pūdētas arbūzu mizas un pats galvenais – sliekas. Principā, es dzēru tādu vieglu komposta kaudzes uzlējumu, kurā viena no visām garšām dominēja visvairāk un tā bija slieku garša. Bļin īstenībā kā man neiet ar tiem mutē bāžamajiem, liekamajiem, tad zobupastas , kas garšo vai nu pēc pļavas vai pēc priedes brieduma gados, a tagad kompostkaudzes kafija. Es patiesībā smietos, ja izrādītos, ka tā ir kāda elitārā 1337 luksuss kafija, kurai tāds aromāts un garša ir tāpēc, ka kāds no septiņiem elles demoniem ieņēma tur savu bērnu, bļē, samurgojos.

Tāda bija mana vakardienas kafija, bet šodienas kārotā baltā un pārsaldinātā,  bija jau ceļā. Tikai problēma bij tāda, ka lai tiktu pie šīs sapņu kafijas bija jaizložņā visas lādes, meklējot kādu trauku, kur vārbūt būtu palicis kāds kafijas daudzums, kuru varētu aizpildīt vismaz divas tējkarotes. Laimīgais es, tieši tik arī kafiju es atradu, daudz cukura jeee. Paņemu no ledusskapja pienu – leju iekšā, un uzmini. Piena vietā manā kafijā iegāžās milzīgs balts klucis pārgāžot kafiju pāri malām un piedrazojot manu iedomāto saldās kafijas garšu ar savu piena-vecuma-vecā-piena garšu. Un šis ļaunais, baltais klucis momentā sadalījās vairākos maziņos klucīšos, kuri veica darbības, kas pēc skata līdzinājās manas kafijas apēšanai. Gluži kā tādi nano-boti, kuru ieprogrammētais mēŗķis būtu kafijas iznīcināšana saistoties ar katru no kafijas kātolietusauc (drupačām) . Tad nu šodien palieku bez savas supersaldās baltās kafijas, bļe.

Spiest pogas jau nav TIK sarežģīti.

Labsvakars. Kompāniju šobrīd sastāv glāze ar ķekavas minerālūdeni un tukša , izbijusi kellogu bļodiņa, arī kāds mūzikas gabals un vēlāk , protams, filma. Sen nekas no manis nav dzirdēts, pat pašam sanācis tā, ka no sevis neko nedzirdu, apklususi nedaudz mana iekšejā pasaule -  lai dzīvo ārējā? Nu tad kas īsti notiek ārējajā.. Jūnijs iesākās ar mokošāko un , turklāt jau otro manā dzīvē vispār, sesiju. Negulētas naktis ar visādiem pierakstiem un svešiem konspektiem, pat konspektiem no konspektiem. Kaut kā tomēr izšļūcu pozitīvi un , citviet, pat pašam par pārsteigumu cik labi, un iekļuvu budžetā. Tagad tēvam viens krenķis no pleciem nost, cilvēki paliek priecīgāki. Jau sesijas laikā es biju tādās kā ceļa jūtīs, biju aizrunāts , kopā ar Armandu, braukt uz Lietuvu uz tādu kā internašionālu filmu studentu workšopu. Protams, savā naivumā, biju sapriecājies un gribēju prom, prom prom. Bet par brīnumu, nu tur ierodoties, es visus , visas divas nedēļas, ienīdu un visu šo laiku arī tikai domāju par to kā pēc iespējas ātrāk varētu tikt mājās. Nesaskaņas komandā, idejas fukin dokumentālajai filmai trūkums, un kas tik vēl nē. Lost in Lithuanian translation. Iemet svešā pilsētā, noskaita līdz desmit un sāk izprašņāt “Mr. Director, have you got any ideas?” “Krustaps, have you figured out the concept?”. Galīga loģikas absistence iestājās, raustījos konvulsijās un spļāvu putas laukā pa ausīm aiz dusmām un tā paša – loģikas trūkuma visā pasākumā. Lai vai kā, visu šito divu mocību nedēļu galā mani, ar visu komandu uzsauca uz skatuves un paziņo par labākās filmas titula ieguvēju. Tik dīvaini, ņemot vērā, ka pie montāžas gandrīz vispār, to konfliktu dēļ, nepiedalījos, bet gan apstaigāju visus Viļņas kalnus ar Madaru un na haļavu iekļūvām Leišu dziesmusvētkos. Tagad manā , un protams operatora, rīcībā ir 1 kilometrs ar 16mm kodak kinolenti. Ko lai filmē, nez? Noteikti, ka ne doķeni.

Tad nu tagad kādu brīdi esmu atpakaļ realitātē jeb Latvijā un īsti neko tādu nedaru, ir dažādi plāni, piemēram, nedēļas beigās – laivu brauciens ar kursabriežiem. Un augustā, vispār, uz Londonu desmitdienu piedzīvojumā.

Tad adios amigos, līdz man būs kaut kas pavēstams iz iekšejās manas pasaules. Tikmēr – dažas biudīc.