Psihodēliskais Bembijs

Parasti sestdienas rītos es staigāju pa Maskačku, tā sanāk, atrodos starp diviem laikiem, tāpēc arī citreiz iedzeru kafiju – neizskaidrojami. Bet šorīt (vēl taču ir sestdiena, ne?) vēsā mierā, likdams soli pie soļa ar periferiālo redzi piefiksēju anomāliju. Tad nu sanāk, ka pagriezu arī galvu tai virzienā un tur – pie Alus darītavas “Vārpa”, uz Maskavas ielas skrien Bembijs, uzlec uz trotuāra, apstājās, uzmet man aci, noteikti, ka sabīstās no manas neizgulējušās sejas un netīrās jakas un aizskrien tālāk. Es tā, nedaudz, sabremzējos un sāku domāt, citreiz sanāk – jā. “Hmm, ēeee. Ko pie velna šorīt es esmu ēdis? BEMBIJS?” Bet tad Bembijs pamanās paskriet garām kādai ķotkai, kas pastaigā izvedusi suni un līdz ar skaļu, kliedzienveidīgu “JOMAJOOOOO!?!?!” sapratu, ka esmu pie pilna prāta un par laimi bez pilnām biksēm. Izrādās, ka mana psihodēliskā stirna nemaz nav ne psihodēliska, ne mana. Vārbūt tas steidzās uz maķīti, vai bija izbēdzis no Lido, kur šis varēja tikt kādam plēsējam, piemēram vārdā Ivars, uz šķīvja. Tiešām – dunno. Bet neapstrīdami dīvaini, tik agrā, sestdienas rītā, pašā Maskačkas centrā uzskriet virsū stirnai.