Šonakt, nu tā ap diviem, pie sienas beidzot salīmēju veselu varzu ar manis kopētajām melbaltajāmbildēm. Naktī pamodos no kaut kāda trokšņa, viena bilde bija nokritusi un,savā lidojumā, apgāzusi manas smaržas. No rīta – pie sienas palikusi tikai viena bilde. Tā, kur kursabiedri, strēlnieku tērpos, guļ bŗāļu kapos, uz kapu kopiņām. Ja es būtu māņticīgs, un tāds cilvēks, kas tic visādām ‘zīmēm’, tad noteikti šo visu par vienu lielu zīmi vien uzskattītu.
Parasti sestdienas rītos es staigāju pa Maskačku, tā sanāk, atrodos starp diviem laikiem, tāpēc arī citreiz iedzeru kafiju – neizskaidrojami. Bet šorīt (vēl taču ir sestdiena, ne?) vēsā mierā, likdams soli pie soļa ar periferiālo redzi piefiksēju anomāliju. Tad nu sanāk, ka pagriezu arī galvu tai virzienā un tur – pie Alus darītavas “Vārpa”, uz Maskavas ielas skrien Bembijs, uzlec uz trotuāra, apstājās, uzmet man aci, noteikti, ka sabīstās no manas neizgulējušās sejas un netīrās jakas un aizskrien tālāk. Es tā, nedaudz, sabremzējos un sāku domāt, citreiz sanāk – jā. “Hmm, ēeee. Ko pie velna šorīt es esmu ēdis? BEMBIJS?” Bet tad Bembijs pamanās paskriet garām kādai ķotkai, kas pastaigā izvedusi suni un līdz ar skaļu, kliedzienveidīgu “JOMAJOOOOO!?!?!” sapratu, ka esmu pie pilna prāta un par laimi bez pilnām biksēm. Izrādās, ka mana psihodēliskā stirna nemaz nav ne psihodēliska, ne mana. Vārbūt tas steidzās uz maķīti, vai bija izbēdzis no Lido, kur šis varēja tikt kādam plēsējam, piemēram vārdā Ivars, uz šķīvja. Tiešām – dunno. Bet neapstrīdami dīvaini, tik agrā, sestdienas rītā, pašā Maskačkas centrā uzskriet virsū stirnai.
No lielajiem griestiem kaut kas , precīzāk ūdens, tek. Varētu iet pablandīties, bet ārā ne silts , ne pašam jaudas celties un doties kaut kur. Šosezon jau lietu vienreiz noķēru, jau pašā mēneša sākumā, kad nauda bija beigusies jeb nebija paņemta līdzi, tad nu arī nekas cits neatlika kā lēnā garā, domājot lietas, čāpot no centra mājpus. Nemaz tik ilgu laiku tas neprasīja, vienīgi , toreiz tas lietus nebija tāds garšīgs, drīzāk vairāk uz rudenspretīgo lietu pusi vilka.
Lai vai kā, man deg pēdas, jādara lietas, es daru lietas, bet viņas pašas, bez manas līdzdalības, laikam neko pašas negrib darīt. Tad nu drošākais risinājums , iet gulēt, jo zinu, ka ne es kaut ko sliktu izdarīšu, ne lietas pašas kaut ko saveidos, kaut ko nelabojamu.
Forši savelkās kopā kursadarbs, pašportrets un viss pārējais. Es tūlīt kliegšu par laika trūkumu,bet ja es tā daru tad velciet man pa muti, vēlams ar kādu vāli. Jo laiks nevar pietrūkt, var to tikai nekvalitatīvi izmantot, nu gluži tā, kā es to pēdējos 19 savus dzīves gadus daru.
Noderētu mašīna , rozā mašīna.
Iedodiet man ibumetīnu pret zemapziņas sāpēm!
Atkal , reizi miljons gados, esmu ieradies Mangaļsalā. Tā čillīgi relaksējos, i paspēju uzkāpt uz divstāvīgās mājas jumta, i uzpumpēt vecajam ričukam riepas, līdz jūrai gan neaizminos, bet toties vec-vec-tēvu, aka papu vismaz sabildēju . Tā neitrāli, vismaz pie sienas varēš pielikt – tā pat kā pārējos cmukos kadrus, kurus pats esmu saklonējis uz fotopapīra savā tumšajā, sarkanājā vannaistabā. Un ārā laiks ir jauks, nu tik pat cik desmaizes un man nav jaatgādina , ka desmaizes ir supermcamcabu4bu4 jaukas. Fonā skan hokeja priekšvārdi, tāpēc vēl te varu klik-klik pa pogām.
Ā, arī paspēju ielīst šķūnītī ar baterijslampu, nu tai pat šķūnītī, kur bērnībā redzēju sarkanas acis un trokšņus. Izrādās, ka tur nekā TĀDA nemaz nav.. nu ja neskaita to mutantu līķus un kaulus. un nē, mums nav mutantu ferma , viņi vienkārši tur vislaik ir čillojuši, nu jau vairākās paaudzēs. Un KĀDS aizmirsis pabarot ar desmaizēm, tāpēc arī tie kauli un līķi tur.
cheers
