Aprīlis laikam sanāk visneauglīgākais blogmēnesis, nu pats vainīgs.
No garāžas esmu izvilcis savu noputējušo veloprieku, baisi stiļna no rīta , ar hendrixu ausī, mīties uz lekcijām, vēl šikāk pusnaktī vālēt pa maskačku mājās. Tas gan drīzāk ir saistīts ar finansiālām problēmām. Sanācis tā, kā milljons gadu man nav bijis – man vispār nav naudas, palicis tikai 1.5ls līdz pirmdienai. Tāpēc arī mājās taisu maizītes un izmantoju mehānisko k2 enerģiju lai sasniegtu galamērķus.
Ar tām ģengām sanācis, laikam , tāpēc, ka veicu impulsīvus, īsti neapdomātus pirkumus. Piemēram, iegādājos fotopapīru, attīstītāju, fiksāžu un naudu,ko dabūju par šīm lietām atpakaļ es iztērēju platleņķa objektīvā, jo tas bija ļotiļoti izdevīgs piedāvājums.
Par tiem sarežģītajiem vārdiem – fiksāžās un attīstītāji. Jā, es esmu iegrimis slapjajā 20gs fotoprocesā. Bliežu uz melnbaltās filmiņas un pats arī kopēju uz fotopapīra, nu tā – kā filmās esat redzējuši – tumsā, pie sarkanās gaismiņas, pie vairākām vannītēm ar dažādiem šķīdumiem tajās. No digitālā foto man nāk vēmiens, tāpēc arī esmu galīgi pielīmējies analogajam procesam. Īsāk sakot analogajā foto ir dvēsele, vai kā to nosaukt, bet tajā ir kaut kas , kas nav digitālajā.
Nu i atkal jāminās uz lekcijām.
30. Aprīlis, 2009 plkst. 9:33 pēcpusdienā
Jā. Par dvēseli to sauc.
Labi fotogrāfi ir dvēseļu zagļi. Viņi nomērķē uz visinteresantāko no dvēselēm, nospiež pogu un izvelk, brutāli izvelk laukā. Un tad attīsta.
Digitāli dvēseli izvilkt nevar.