Neesmu digitalizējis savas verbalizācijas jau kādu laiku, pie tā, protams, vainojami visi citi , nevis es. Un ar ‘visi citi’ domāju ‘tikai es’. Lai vai kā, šis tas tomēr ir iekrājies, tāda kā nasta, kurvītī, somā, zeķēs sabāzta. Pirmā problēma ir totāls ideju trūkums sakarā ar kursadarba tematiku, kas man ir 5-7min īsfilma. Absolūti neko nevaru izdomāt, sanāk tā, ka arī citviet tāds tukšumiņš. Tāda kā radošā krīze mani apciemojusi, un pat paspējusi apskaut. Nezinu kas pie tā vainīgs, bet sanāk tā, ka es esmu ļoti sevī ierāvies, vislaik kaut ko smadzeņoju un nemaz nepamanu kas notiek ārpasaulē. Tikai šodien pamanīju, ka nodegusi kaimiņu pirts, kurai diendienā es eju garām. Izrādās – tā jau pēdējās 3 nedēļas tāda ir bijusi. Man pat liekas, ka tai esu gājis ugunsgrēka laikā un nemaz neesmu pamanījis, ka kaut kas deg. Tas, manuprāt, tik ļoti sekmīgi raksturo to cik ļoti es esmu aizdomājies. Arī palicis neverbālāks, tas laikam tāpēc, ka visa enerģija aiziet domās, bet domas tādas – nekādas. Īsti ne par ko, tikai par to, ka neko nevaru izdomāt un visslikti. Citreiz ir pat bail iet gulēt, tāpēc, ka bail nepamosties – jo man ir tik daudz jaizdara. Vispār, šonedēļ es pilnā burā šļūcu pretī 1000Ls galvenajai balvai. Tas būtu pavisam svētīgi, oo jā.
Jau kādu laiciņu asmu ticis pie jauna dzelža, ar kura iegādi es nonāku pretrunās ar sevi. Jā, savā ziņā es esmu divkosis. Es iegādājos zenītu, kaut visiem un arī sev vislaik stāstu, ka viņi ir sūdi. Bet ir jau arī, tomēr iegādājos. Izbliezu vienu krāsu filmu, sūdainu, lai pārbaudītu kā darbojas eksponometrs un kā uzvedās objektīvi. Tagad ielādēju savu mīļo sudraba emulsijas filmiņu un pēdejo dienu laikā esmu izbliezis jau pāris kadrus.
Turpināšu cīnīties ar ideju trūkumu un 1000ls – varētu kādu smuku objektīvu pa tādu ciparu iepirkt , hehe.
Reku divi, kadri, kas šobrīd stāv pie sienas. Izmantoju savu ’skenēšanas metodi’ tāpēc tāda draņķīga kvalitāte, bet tas tikai ieskatam.
14. Aprīlis, 2009 plkst. 12:45 priekšpusdienā
zenītam ir jauka aura un viņa piestāv grauds. un krāsas foršas, un process foršš un viss forššs. un vēl man patīk, ka ir mazliet sūdīgs skeneris, tad bildes datorā izskatās tādā kā akvarellī. Zenīta defekti ir man mīļi efekti. Un, ja tie dzelži arī lūzt, tad man viens ōpis viņus pa piecīti uzķūnē atpakaļ.
14. Aprīlis, 2009 plkst. 10:32 priekšpusdienā
grauds , krāsas nava taču no zenīta atkarīgas , no filmiņas.
14. Aprīlis, 2009 plkst. 3:07 pēcpusdienā
Katrs sevi cienošs kniebējs (ar to domāju fotogrāfs) ir savu karjeru sācis ar zenitu. Vismaz to saujiņu, kas tiešām labi kož. Tā kā nespļaudies!
14. Aprīlis, 2009 plkst. 10:08 pēcpusdienā
Hei cilvēk, vēlu veiksmi Tev ar domāšanos. ;]
gan jau izdosies izsmadzeņot to, kas ir vajadzīgs.
14. Aprīlis, 2009 plkst. 11:06 pēcpusdienā
Nu, lab, pie velna par to filmu, es neko no tā vēl nesaprotu. Es tik zinu, ka Zenits man no visiem aizvēsturiskajiem dzelžiem patīk vislabāk.
Ā, un vēl šitāts citāts: ““Analogajā fotogrāfijā tu “pēcapstrādi” sev galvā veic jau pirms kadra uzņemšanas..Smadzenēs signāliņi skraida apkārt lielos tempos, šūnas dalās un vairojas, un tas var novest tikai pie viena – agrāk vai vēlāk tu neglābjami paliksi gudrs un kompetents tajā, ar ko tu sevi radoši noslogo.”
būtu vēl forši, ja varētu kā vecajos, labajos laikos, kad mamma vannasistabā, pustumsā, makarējās pa ķimikālijām un kāra bildes pie veļas striķa.
var jau būt, ka es esmu iemīlējusies procesā, nevis rezultātā.
14. Aprīlis, 2009 plkst. 11:50 pēcpusdienā
Nū, ja bildētu uz klasiskās melnbaltās, ne krāsu procesa (c41) filmiņas, tad pie fotoķīmijas var tikt diezgan viegli (sakarīgos foto salon-veikalos ir), un tur jau tikai divi soļi līdz attīstīšanai un kopēšanai sarkanajā apgaismojumā.