Kellgz w mlk

Aprīlis laikam sanāk visneauglīgākais blogmēnesis, nu pats vainīgs.

No garāžas esmu izvilcis savu noputējušo veloprieku, baisi stiļna no rīta , ar hendrixu ausī, mīties uz lekcijām, vēl šikāk pusnaktī vālēt pa maskačku mājās. Tas gan drīzāk ir saistīts ar finansiālām problēmām. Sanācis tā, kā milljons gadu man nav bijis – man vispār nav naudas, palicis tikai 1.5ls līdz pirmdienai. Tāpēc arī mājās taisu maizītes un izmantoju mehānisko k2 enerģiju lai sasniegtu galamērķus.

Ar tām ģengām sanācis, laikam , tāpēc, ka veicu impulsīvus, īsti neapdomātus pirkumus. Piemēram, iegādājos fotopapīru, attīstītāju, fiksāžu un naudu,ko dabūju par šīm lietām atpakaļ es iztērēju platleņķa objektīvā, jo tas bija ļotiļoti izdevīgs piedāvājums.

Par tiem sarežģītajiem vārdiem – fiksāžās un attīstītāji. Jā, es esmu iegrimis slapjajā 20gs fotoprocesā. Bliežu uz melnbaltās filmiņas un pats arī kopēju uz fotopapīra, nu tā – kā filmās esat redzējuši – tumsā, pie sarkanās gaismiņas, pie vairākām vannītēm ar dažādiem šķīdumiem tajās. No digitālā foto man nāk vēmiens, tāpēc arī esmu galīgi pielīmējies analogajam procesam.  Īsāk sakot analogajā foto ir dvēsele, vai kā to nosaukt, bet tajā ir kaut kas , kas nav digitālajā.

Nu i atkal jāminās uz lekcijām.

Burkančix

No diviem burkāniem, it īpaši tad, ja viens tāds maziņš un otrs tikai vidēji liels, sula nekāda nesanāks, bet nezkāpēc es tomēr izspiedu. Kādu laiku cenšos no rītiem triekt burkānu sulu, diezvaj tam būtu kāds tīri medicīnisks/psiholoģisks vai pataloģisks iemesls – vienkāŗši it`s fucking tasty! Un vēl tā pavisam nedabīgi orandžā krāsa.. Savā dušastelpā plānoju (ha ha ha, atkal kaut ko tikai plānoju) ierīkot tumšo telpu, tādu, kurā tīsta un printē fotogrāfijas. Ar tīstīšanu man pašam slinkums nodarboties, bet printēt – tas gan liekas kosmosā. Pie fotopalielinātāja arī esmu ticis , laikam, atliek nopirkt papīru, fiksāžu, ķīmiju, sarkanu spuldzi un vēl pāris štruntiņus, kas varētu noderēt visā processā.

Pēdējos 36 kadrus, lai vai kur es ietu, man fotoaparāts ir uzmests plecos. Īsti nezinu kur tā sāls, jo vakar sava lēnuma dēļ palaidu gaŗām 2 sensacionālus kadrus, noteikti, ka tikai tāpēc, ka izskatos pēc kūlīgā fotogrāfa. Lai vai kā – tāds nebija mērķis.

Šobrīd tik ļoti ļoti noderētu kāda lieka nauda, varētu nopirkt sev bikses bez caumuļiem pie potitēm , veloprieka dēļ, un kādu platāku objektīvu savam žeņai, nemaz nerunājot par fotoķīmiju un fotopapīru. Labi, ja pietiek tikai izbraukāt līdz centram un atpakaļ , pa atlikušo mēnesi. Vispār ne tikai nauda pietrūkst , bet arī laiks, un es īsti vai nemāku vai kaut kā, zemapziņā, bloķēju sevi realizēties.

kaut kad senāk rakstīju, ka citreiz uznāk un tad sāku domāt kinematogrāfiski, nu tā, ka redz bildes iekš galvas, pat bez kādu narkotiku klātbūtnes. Bet tagad liekas, ka manām verbālajām domām kā “hmm, varētu kaut ko apēst” kāds ir nogriezis skaļumu, tik pat kā nedzird. Kaut kas ir izmainījies manī un es nezinu vai tas uz labu vai sliktu, bet es domāju citādāk. Vai var teikt, ka nedomāju vispār?

Arī te neko neesmu rakstījis, tas kaut kā arī varētu savilkties kopā ar manis iepriekš rakstīto, ka vārdiski izteikties es īsti vairs nemāku. Nejau attiecībā ar vispār visiem blogosfēras iemītniekiem, bet ar sevi , kā bija agrāk un kā tagad. Tuvplāns, kafijas krūze, to paņem un izdzer, sekojošā panoroāma. Nevis Saule silda manas pēdas, kaķīšiem nav bēdas jo debesis tik skaistas kā naktī zvaigznes laistās. hahaha. Tiešām. Vārbūt palasīšu kādu filosofijas grāmatu, vārbūt piebeigšu A.Mitta “Kino meždu adom i rajem”, vārbūt kādu kinga noveli. Must suck some info. Tīri teorētiski, un vispār reāli maz iespējams, ka man beidzot ir iestājies “sūkļa periods”, nu tas, kurš visiem iestājās ap 17-18 gadiem, kad tīri fizioloģiski gribās uzņemt jaunu info, zināšanas kā sūklim ūdeni, un ja tas tā nenotiek, tad sūklis izkalst. Tikai man, kā sūklim, priekšā stāv tāls ceļš līdz šīm vairākām ūdenskrātuvēm, nemaz nerunājot par tiem zvēriem, no super mario, kas skrien man virsū un atņem dzīvības + paralēli tam es vēl cenšos uzrakstīt kursadarbu. Neīstajā laikā man ieslēdzies sūklis, pavisam. Būtu labāk tad, kad es līdz vēlām naktīm sēdēju kādās spēlītēs , šaudījos, nu tajās 11 un 12 klasēs, kad īsti nebija ko darīt un arī gribēt negribējās.

Nāves ēnā

Triatel konkursam

Ukunsgrēks

Neesmu digitalizējis savas verbalizācijas jau kādu laiku, pie tā, protams, vainojami visi citi , nevis es. Un ar ‘visi citi’ domāju ‘tikai es’. Lai vai kā, šis tas tomēr ir iekrājies, tāda kā nasta, kurvītī, somā, zeķēs sabāzta. Pirmā problēma ir totāls ideju trūkums sakarā ar kursadarba tematiku, kas man ir 5-7min īsfilma. Absolūti neko nevaru izdomāt, sanāk tā, ka arī citviet tāds tukšumiņš. Tāda kā radošā krīze mani apciemojusi, un pat paspējusi apskaut. Nezinu kas pie tā vainīgs, bet sanāk tā, ka es esmu ļoti sevī ierāvies, vislaik kaut ko smadzeņoju un nemaz nepamanu kas notiek ārpasaulē. Tikai šodien pamanīju, ka nodegusi kaimiņu pirts, kurai diendienā es eju garām. Izrādās – tā jau pēdējās 3 nedēļas tāda ir bijusi. Man pat liekas, ka tai esu gājis ugunsgrēka laikā un nemaz neesmu pamanījis, ka kaut kas deg. Tas, manuprāt, tik ļoti sekmīgi raksturo to cik ļoti es esmu aizdomājies. Arī palicis neverbālāks, tas laikam tāpēc, ka visa enerģija aiziet domās, bet domas tādas – nekādas. Īsti ne par ko, tikai par to, ka neko nevaru izdomāt un visslikti. Citreiz ir pat bail iet gulēt, tāpēc, ka bail nepamosties – jo man ir tik daudz jaizdara. Vispār, šonedēļ es pilnā burā šļūcu pretī 1000Ls galvenajai balvai. Tas būtu pavisam svētīgi, oo jā.

Jau kādu laiciņu asmu ticis pie jauna dzelža, ar kura iegādi es nonāku pretrunās ar sevi. Jā, savā ziņā es esmu divkosis. Es iegādājos zenītu, kaut visiem un arī sev vislaik stāstu, ka viņi ir sūdi. Bet ir jau arī, tomēr iegādājos. Izbliezu vienu krāsu filmu, sūdainu, lai pārbaudītu kā darbojas eksponometrs un kā uzvedās objektīvi. Tagad ielādēju savu mīļo sudraba emulsijas filmiņu un pēdejo dienu laikā esmu izbliezis jau pāris kadrus.

Turpināšu cīnīties ar ideju trūkumu un 1000ls – varētu kādu smuku objektīvu pa tādu ciparu iepirkt , hehe.

Reku divi, kadri, kas šobrīd stāv pie sienas. Izmantoju savu ’skenēšanas metodi’ tāpēc tāda draņķīga kvalitāte, bet tas tikai ieskatam.

Splozija

likās, ka kādu labu filmu ilgi vēl neredzēšu. BET TOMĒR.. bezvārdiem

Everything is more complicated than you think. You only see a tenth of what is true. There are a million little strings attached to every choice you make; you can destroy your life every time you choose. But maybe you won’t know for twenty years. And you’ll never ever trace it to its source. And you only get one chance to play it out. Just try and figure out your own divorce. And they say there is no fate, but there is: it’s what you create. Even though the world goes on for eons and eons, you are here for a fraction of a fraction of a second. Most of your time is spent being dead or not yet born. But while alive, you wait in vain, wasting years, for a phone call or a letter or a look from someone or something to make it all right. And it never comes or it seems to but doesn’t really. And so you spend your time in vague regret or vaguer hope for something good to come along. Something to make you feel connected, to make you feel whole, to make you feel loved.

Synecdouche New York

Pipari

Bet kur ir sāls šitadā, bezvēja laikā, visu pilsētu un apvidu piekurt pilnu ar lapu ugunskuriem, kas tikai un vienīgi piesmirdina gaisu un drēbes un vēlreiz gaisu. Viss tiešām piesmirdējis, ejot pat galva sāk sāpēt. Lai vai kā, šovakar centos savākt visas domas un kaut kā atsvaidzināties. Īsti nezinu vai sanāca, laikam jau nē, bet šodien augļus neredžēsu noteikti, tikai pirmdien, vārbūt. Runa par to pašu – kursadarbu. Ideju sausumu un trūkumu, tikai vizuālo domāšanu un pilnīģu atsvešināšanos no cilvēkiem, cilvēcības, raksturiem , likumsakarībām un tādām, dramaturģijas un kino balstošām lietām. Iedomājos tik kaut ko krutu un tad to aptaisu ar kaut kādu sūdu, kas beigu beigās vien sanāk – sūds uz kociņa-kociņš kruts, bet sūds , ka jau sūds. Sēdēju pļavā , gandrīz pa vidu, uz traktora, uz sava vasarastraktora. Tur forši, ja vienīgi nebūtu biedējošās mežacūku/pīļu/Nosferatu skaņas, visādi citādi – atsvaidzinoši , stundu sēdēt uz trakotra, nu tāda, kurš tere-tere. Man ir Madaras akrilkrāsa, bet lietas, uz kurām jamo gribēju gāzt virsū – nav! Jāsagādā tad šīs lietas.