Ūdensgalva

Tā pat kā darbības par cilvēkiem stāsta labāk nekā teksti. Tā arī par manu patreizējo situāciju labāk varētu stāstīt kāda shēma, zīmējums.

ES MAKŠĶERĒJU TUKŠA EZERĀ PEĻĶĒ!

Piektā diena

Vai arī šodien es ēdīšu piparkūkas?

Polārā nakts

Šonakt vai šorīt pirms pamošanās pa galvu maisījās delīriski sapņi. Es biju Zviedrijā, kaut kur tur, kur polārā nakts. Ārā aiz loga bija lielākais manis piedzīvotais putenis un es ievācos kojās. Kojās divas divstāvīgās gultas, un kojubiedri – 3 latviešu fiziķi. Tādi klusi un nerunīgi. Nezinu ko es tur darīt gribeju un kāpēc tur vispār biju, bet atminos tādu ainu:

“Kur jums te točiņš?”
- “koridorī.”

Tad izgāju es koridorī un skatos, divas durvis uz vienām meitenīte uzzīmēta, bet nosvītrota un uz otrām džeks, arī nosvīrtrots. Tad es ilgi prātoju vai tā nosvītrošana nozīmē to, ka tā ir pretējā dzimuma tualete, kurā nedrīkst ienākt konkrētā pārsvītrotā zīmējuma (metāla gravējuma) pārstāvji. Respektīvi nosvītrota meitenīte nozīmē -džeku tualete un otrādāk. Īstenībā, dīvaini.

NASA SPACE SHUTTLE

Šodien pabiju high tech NASA kosmosa izpētes stacijā, kurā atklāju visus kosmosa nostūru noslēpumus. Es tač vienmēr esmu pats bijis kosmosā un ar kosmosu galvā, tāpēc man tas bija īpaši apgaismojoši un iedvesmojoši, un eiforiski vienlaicīgi. Īstenība es (mēs) bijām tikai LU galvenajā ēkā un pačolējām LU teleskopā. Īstenībā, es bērnībā vienmēr esmu gribējis teleskopu. Atceros kā Antilā vai Hobīwhorā skatījos uz tiem un to cenām, arī elkorā un kur tik vēl nē. Bet jamie, maitas, vienmēr bijuši dārgi, ka caureja, tiešām. Tāpēc es bērnībā izpaliku bez teleskopa. Ha, poētiska atkāpe, pat The Sims kurāturdaļā vienmēr manas mājas dārzā bija teleskops, kur manam Simam iet naktī un čolēt zvaigznēs.

Bet būtu es zinājis, ka pat ar tādu teleskopu, kā šobrīd ir LU galvenajā ēkā , saturnu maksimāli lielu var redzēt apmēram kniepadatas lielumā, UN VĒL MELNBALTU, tad nebūtu šķiedis velti savu.. ērm.. ūdeni, teiksim tā. Un piedevām viss tāds, melnbalts – grāmatās taču viss ir tik smuki krāsains, zvaigznes, gāzes, pavadoņi viss ir superkosmosīgs, bet īstenība ir pelēka un maziņa. Es vīlos, ļoti vīlos, pat vārbūt vārdu ‘kosmoss’ likvidēšu no savas runas.

Nāh – kosmos ir kosmosīgs un man tas tik un tā patīk, kaut melnbalts.

T-Rex

Es varētu nokost galvas visiem, kas dzīvo savā priekštatu un stereotipu pasaulē par mūzikālo gaumi. Nesaku, ka gribētu, bet es varētu. Diezvaj mutē gribētu bāzt kaut kādu pāķu galvas, kas domā, ka tikai tas, ko viņi klausās ir mūzika un pārējais ir gavno un narkomānu mūzika. Es saprotu, patīk/nepatīk, bet nejau sūds/reāli kruta. Es klausos to, kas tajā brīdī smuki sinhronizējas ar manu smadzeņu darbības frekvenci. Sitieni minūtē, neironu ķēžu elektrifikācija, ķīselis. Tas var būt kaut kas pavisam čillīgs, kas noturētu , domāšanu vienā līmenī, vai kaut kas pavisam agresīvs, kas to būdu uzdzītu kalnā un vēl augstāk. Nekas šodien ar mani tāds nenotika, lai es tā pēkšņi šāktu par to dusmoties, vienkāŗši izdomāju.

Pirmo reizi mūžā, lai nu cik man garš viņš nebūtu, biju Latvijas Nacionālajā Teātrī. Kā jau gaidāms, mazā zāle un izrāde pavisam ne manā gaumē, pēc storija vismaz. Režija, izpildījums un atmosfēra, mūzika – pa šiko. Kad būšu liels es gribētu izveidot tādu Teātri-teātri, kur būtu gan iespējams skatīties kino, gan lugas. Tādu, kur visi ierodās uzvalkos, pirms izrādes kāds pie skatuves spelē klavieres, nu tā kā bija agrāk. Popkornrijēji, čabinātāji, telefonneizslēdzēji un tie, kas atnākuši parunāties varētu iet uz to pašu forumcinemas un slīkt savos dubļos. labi, par agresīvu, bet tik un tā – gribētos tādu šiko kino-teātra-teātra place.

China in my eyes

Dīvaini, ka pat svētdienas dienā sev rīklē leju brūno dziru – kapiju. Miegs nenāk, kā tas būtu pavisam ikdienišķā ’sešos cenšanās’ dienā, galva nedaudz padulla, laikam tapēc arī jātriec. Nevar jau tā mētāties gultā un nosiekalot spilvenu all day lonnnng. Runājot par kafiju, mana māsa ir nodevusi visu mūsu dzimtu pieķeroties klāt pavisam nevainīgai grāmatiņai – twilight. Labi, filmu esmu redzējis arī, bet tikai tāpēc, lai būtu tās faniem spējīgs izteikt veselīgu kritiku nevis kā iepriekš “filmu neesmu redzejis, bet ta ir sūds, jo visas sīkās beibes to skatās , sapņojot par mūžīgo mīlestību, kliedz un čurā biksēs no prieka”. Tas, manuprāt, vairs neietu cauri, bet filma – sūds vien ir. Tātad visi mūsu priekšteči – Žīdi, Vācu baroni, Poļi, Lietuvieši, Latvieši tagad savās apbedījumu vietās asina sev līdzi ieliktos šķēpus lai sāktu sacelšanos par senču aizvainošanu. Vārbūt īstais laiks lai izceļotu?
Tagad, sakarā ar e-tampona ieviešanu, vai vienkāŗši tāpēc, ka ielas smird pēc sūdiem ir sākušies mežonīgi kontrolieru reidi. Trolejbusi tiek apstādināti starp pieturām, ar municipāļiem , ienesāš pāris kontrolieri un izreipo visu maciņus, nu to maciņus, kuri bez biļetes, ja nepakļāujās – laukā pie milicijas un ar steku pa krāniņu. Reiz es braucu uz Iļģuciemu, to pašu seno hūda vietu, un iekāpa kontrolieris. Tur pat, pie durvīm, stāvēja cits – diezgan krimināla paskata tēvainis, klausījās ķēlefonu un ar sava haizivveidīgā žokļa palīdzību izteiksmīgi gremoja kožļeni. Kontrolieris pienāk pie tēvaiņa un prasa “esķ?” tēvainis “ņetu.”, tad viņi paspiež rokas un kontrolieris pievēršas citiem. Kamēr viņš , nu tas kontrolieris, gramstījās gar citiem ievēroju, ka tam tēvainim uz rokas ir reāls prisson-tattoo, kaut kāda simbolika. Un tiklīdz kontrolieris ņēma manu biļeti ieraudzīju, ka viņa ir identisks tetuvējums. Ookēy, negribētu tādam kontrolierim teikt, ka man nav biļetes, nu tādam, kas ir sēdējis par to pašu slepkavību vai kaut ko citu tik pat kriminālu, piemēram, cukurbiešu zādzību.

Vakar izdomāju baigo ģēļu kā iedabūt kompītī vecos , bērnības, diapozitīvus. Tad nu izdomāju, paņemt lampu, baltu papīru, dipiņu pa virsu un safočēt reālus makro kadrus, izkropot , uzmest unsharp mask un võla, ghetto scan compleated. Rekur daži kadri iz manas dzīves rītausmas, jeb Rabarbergalvas Ķīnietis.

Uzpumpēšu riepiņās un došos pastaigā ar veloprieku, pēc tam, kad māja būs tīra, fak.

Zimbabves apakšveļa

Ir pus trīs naktī un jāceļās sešos, fak – skumji. Domāju, ka brokastīs uzcepšu sev divas olas un būšu laimīgs uz visu atlikušo dienu. Ja neskaita ceturtdienu mokas – literatūras vēsturi un mākslas vēsturi. Pēctam vismaz kaut kas praktisks un interesants – izvēles etīdes filmēšana, ar savu operatorčali, yow! Redzēs kā ies, it kā kadrējumu un scenāriju esmu sarakstījis. Un vispār, es pēdējā laikā esmu šausmīgi uzcītīgs, viss ir izdomāts un uzrakstīts, vēl joprojām neesmu ķēries klāt pašportretam. Nākošnedēļ, jā! Apsolos sev un kaķīsiem un zemenēm, īsāk sakot jārunā ar operatorčali ko šis saka par ideju un tās realizāciju.

Pēc lekcijām uz Spāniju

Pēc šodienas pirmās lekcijas – fotomākslas- stāvējām ar Mārtiņu un Madaru pieturā. Mārtiņš pīpēja un dūmi, kā jau ierasts,  lidoja man sejā, citi saka, ka dūmi iet uz labiem cilvēkiem, es saku, ka dūmi lido pa vējam. Izpīpēta tika Mārtiņa cigarete un viņš jau domāja par nākamo, bet tramvajs vēl nenāca. Tad Madara pavisam vienkāŗši pajautāja vai mēs ,gadījumā, nevēlamies braukt 4dien uz spāniju ar samaļotu un tad ar mašīnu atpakaļ. Ar to pašu mašīnu, pēc kuras tiek braukts uz buļļuzemi. Plāns vienkāŗšs, nopirkt Rajaneirā biļetes līdz Hamburgai, tad no turienes uz Milānu un no Milānas, nākamajā rītā ar tādu kā sabiedrisko, Rīga-Ventspils, piemēram, jākratās uz kādu lauku pilsētu, kur to vāģi var saņemt. Tur tagad kādi 20+ grādi pēc Celsija skalas , noteikti. Un biļete kopsumā izmaksā tikai 130Ls. Tad nu es tā padomāju, ka varētu paņemt pāris apenes, pāris , vakardien izmazgātos kreklus un pāris zeķes un doties ceļā. Uzlādēt aipodu un paņemt fotoaparātu. Cik bieži , vispār, kādam gadās tā pēc/starp lekcijām izdomāt, ka pēc 2 dienām varētu uz Spāniju aizšaut, tur, kur tās slavenās mušiņas. Vienīgi mīnusi tādi, ka nedēļas prombūtnes laikā iekrātos daudz neizdarītu darbu un es tik ilgi nevarētu izturēt bez dramaturgbeibes. Neesmu pārliecināts vai viņa mani vispār vēl vēlas redzēt, bet palikt un noskaidrot kas un kā būtu svētīgi. Lai vai kā, tomēr sanācās tā, ka biļetes uz Hamburgu – izpārdotas. Nekas,  gan jau, ka pēc kādas no režijas nodarbībām, kādreiz aizšaus līdz Grieķijai, piemēram.

Miejdarbība

.. brīžiem nestrādā kā gribētos.

Realizācijas problēmas

Kādu laiku atpakaļ es izdarīju labu darbiņu, pilnīgi gribējās sev papliķēt pa mugurpusi. Medicīnu pret vēzi neizgudroju, bet gan palīdzēju vecam onkam ratiņkrēslā tikt aukšā pa slidenu invalīdu uzbrauktuvi. Visi tik pasīvi slīd garām, visiem pofig, viņš cenšās, ritentiņi ķerās bruģī, riepas spolējās pa ledu, vārdusakot viņam – visslikti. Pagāju garām, bet tad sapratu, ka jāpalīdz. Uzstūmu un iestūmu iekša origo, tā, ka viņš, šķiet, nesaprata kas īsti notika un no kurienes viņam tādi spēki radušies, ka tā fiksi var tikt augšā kalnā, bez visa 4×4 un visādam ABS pretslīdēšanas ierīcēm. Šodien gāju garām viņam atkal, gribēju uzjautāt vai kaut kur , pa ceļam, nevajagot aizstumt, bet nē – viņs tikai sēdēja un sauļojās, nekur negribēja braukt, pēc skata vismaz tā varēja pateikt. Savādāk būtu bijis kā Amēlijā, kad viņa aklo izvadāja pa rajončiku, tā es opīti turborežimā būtu izsprāguši cauri origo un kur vēl ne. Kā nekā skills ir stumt ratiņus, mums taču dzirnavās (mācībvietā) ir ratiņi, kuros pastāvīgi visi sēž un braukājās vai kādu stumda.

Šodien brīvības pieminekļa rajonu, tur, kur vakar bučojos ar dramaturgbeibi, apdzīvoja neskaitāmi policisti viss spilgti zaļš. Tāpēc, pa ceļam uz mikriņu ieskrēju kropā un iegādājos sev aŗī spilgti zaļu kreklu, gluži kā policijas vestes. Tagad pavisam noteikti zaļie krekli dominē pār melnajiem, manā garderobē ir trīs krāsas – zaļs, melns un zils. Kāpēc? Runājot par garderobi šodien konstatēju šausmonīgu faktu, kas , patiesībā ir diezgan briesmīgi. Nezinu vai esmu to jau rakstījis vai stāstijis, bet nu lai iet. Izšķiroju drēbes, tagad tik ļoti tas vairs nav jūtams, bet agrāk – oo jā, un kā vēl. Sākšu no pagātnes- jau no bērnības, tā kā neesmu audzis bagātā ģimenē vienmēr visas drēbes ir pirktas uz izaugšanu. Respektīvi, viss, kas jebkad no apģērbiem man bērnībā ir pirkts ir pirkts ar tādu aprēķinu, ka lai der ilgam laikam, pat tad ja es izaugu, lai nebūtu lieki jātērējās pērkot vēl un vēl drēbes tiklīdz būšu no tām izaudzis. Vienmēr ir sanācis tā, ka es staigāju lielākās biksēs un lielākā džemperī, bat lielākos zābakos un kedās. Lai gan nekad neesmu bjis nekāds yoyoyogangzta from the south, vienmēr tā esmu izskatījies. Tad nu arī ši bērnībā ieaudzinātā ģēla man ir nākusi līdzi pat tagad, kad es vairs neaugu un pavisam neapzināti. Reāli, ka es apskatu drēbes, kuras esmu pircis pirms gada vai diviem – viņas ir man šausmīgi par lielu. Man biksēm izmērs ir w31 un h32, bet lādē stāv bikses ar 38 izmēru. Tas pats ar džemperiem un krekeriem.

Šodien ražīga diena, sacepu pašportreta scenāriju (90%), Čechova scenāriju , sāku kursadarba scenāriju. Notiek lietas, bet nomoka tas, ka nezinu kurā galā ķerties klāt pie realizācijas.