Acīmredzot, pār mani gāžās negāciju lietus, jo es esmu iesērējis burtiņu spiešanā, pat tik ļoti iesērējis kā Šreka ausis, vairs neko nemāku un tāpēc arī neko nerakstu. Vai arī īsti nedaru neko , jo nekas super sensacionāls un, nekas tāds, ko es velētos apspriest ,publiski, nav noticis. Vismaz nekas negatīvs, noteikti, nē. Varētu veikt trulu ikdienas atstāstījumu, kaut kā interpretējotvisu notikušo pa savam un paužot neobjektīvas kolektīvās emocijas. Man tādi blogi neliekas saistoši, tāpēc arī neplānoju kādu apgrūtināt, burtiski, ar lielu caurejaszāļu devu. Es varētu rakstīt par to, ka man viss ir ļoti jauki, ka man viss patīk, lielā mērā, vismaz, par to, ka es mīlu ko es daru un mīlu arī ar ko es to daru. Bēt, ja es to sākšu popularizēt, tad varētu notikt tas pats, kas notika pagājušo reizi, kad es publiski izplatīju savas laimes vibrācijas. Mani “draugi” savā bariņā pieņems lēmumu, ka es esmu palicis iedomīgs un tāpēc principiāli mani ignorēs vai vismaz boikotēs. Es esmu iedomīgs un tāpēc visi mani aprunās un ar mani nerunās. Well fuck that, ja tā nav iesūnojusi infantīla uzvedība, tad es nezinu kas ir ahromātiskais utilizātors. Un es garantēju, ka es zinu kas tas ir un kas ar to ir darāms, try me. Patiesība ir gaužām vienkārša, man nav laika nedz stresot par to, nedz jebkādīgi tam visam pievērst uzmanību, neesmu bumerangs.
Principā manu prātu nodarbina diezgan padaudz,svarīgāku, ģēlu:
- Kursadarba ideja / scenārijs (mēmā īsfilma 5-7min)
- Pašportreta ideja
- Kāda cilvēka dokumentāls portrets, ideja
- Etīdes iestudēšana balstoties uz kādu no Čehova īsajiem stāstiem
- Jā/Nē etīdes iestudēšana
- Kriminālnozieguma rekonstrukcija ar aktieriem , etīde.
Dramaturgbeibes (superbeibe++) kūlīgums nav noraksturojams gan tāpēc, ka nezinu vai viņa vēlās, ka es publiski viņai te noņemu priekškaru, gluži kā kāda koncepta auto prezentācijā, gan tāpēc, ka nezinu vai tas vispār būtu vajadzīgs.Un,staprictu, es vēlos iegādāties notebook`u, lai varētu justies nozīmīgs, visi taču vēlas būt mīlēti, un organizēts. Iedomājos, kā sēžu kaut kur, kur ir forši un drukāju savas idejas, jo stulbi, ka mans rokraksts nav izlasāms un ir daudz lēnāks nekā mans datorraksts. Uznāca tāda mazā mānija, man tā bieži, ka es izdomāju nopirkt kaut ko tādu, kas teorētiski man galīgi un nemaz nav vajadzīgs. Bet kam tad ir domāta nauda, ja viņu netērē? Uzreiz vizuālais respekts, ja kāds tavā priekšā izvelk notebookiņu un pačolē savu skedžualu, lai saprastu vai var kaut ko vai nevar. Es nekad neesmu bijis organizēts, at all, nemaz nerunājot par kaut kādu puslīdz ciešamu organizāciju. Es esmu darījis to, ko tajā dienā uzskatījis par svarīgāko un par rītdienas darbiem reti kad esmu satraucies, domājams, ka tā nav tāda īpašība, kas būtu nepieciešama režisoram, vismaz noteikti ne režijas studentam, jo ne visi no mums kļūs par ražisoriem, man nespīd. Šķiet, ka tas ir tas, kas visvairāk mani , šobrīd, nomoka. Uznāk atkal sajūtas, ka es neko nemāku un nesaprotu, ka visi un jebkurš ,vienlaicīgi, ir labāki par mani un , ka , tiešām, manī nav nekas īpašs. Jāsaņemās, vārbūt mazais kompītis aizpildīs šo plaisu manā trauslajā ego.
Šodienas dienu aizvadīju tērpies mūka drēbēs, tikai tā iemesla dēļ,ka es, un daži kursabiedri, piedalījās kā statisti, personas, kas aizpilda fonu, Žeņas Paškēvica filmā, kuras nosaukumā noteikti kaut kas bija iepīts ar Golfa straumi un daiktiem. Jā, par daiktiem es pajokoju. Pēc visa redzētā šķiet, ka filma, vai vismaz skati ar tādiem statiskiem statistiem nabūs izdevušies. Kino ir darbību un motivāciju deja, manuprāt, uzreiz kadrā cērtās acīs tādi personāži, kas vienkāŗši ir tur nolikti, lai neredzētu to, ka tur ir 21.gs lampa vai arī tāpēc, lai ‘būtu sajūta, ka ir pūlis’. Var redzēt kurš stāv un kurš tiešām kadrā dzīvo. Lai vai kā – nav mana problēma, tikai bonusiņš, zināšu ko darīt.
Vārbūt, ja pietiks apņēmība, es sākšu rītus ar skrējienu ap rajonu un dušu. Pietiks pakļaut sevi lielākam nāves iespējamības procentam.
Vēl kas mani dusmo un īgnina, ka man īsti nav “Kalna draudziņa”, man nav persona ar kuru es varētu iekāpt autiņa un aizšļūkt padēļot pa sniega kupenām kaut kādā Žagarkalnā vai Riekstukalnā. Persona, kas dala ar mani šo interesi, un kuru es pazīstu jau no viena gada vecuma, vienkāŗši stāsta, ka nav naudas , bet ka noskaidrošot, bet uz sms pat vēlāk neatbild. Redz kā, visu uzrakstot, nemaz tik skaisti viss nav. Lai vai kā – grūtības arī ir skaistas, viss atkarīgs ar kādu domu uz to visu paskatās.
