Puppet Cabaret

Sēžu vertikāli strīpotā zilsarkangaišizil halātā, saka, ka vertikālas strīpas padara garāku, šīs padara caurspīdīgu. Un nē, šis nav tāds halāts ka Harijam Pothedam vai G-Unit pārvaldniekam, tas ir tāds parasts, tik parasts, ka ja cietumos būtu halāti, tad viņi velkātu tieši šādus un viņi nebūtu redzami, jo neviens patiesībā viņus redzēt nemaz negrib

Šodien pamodos pusdivos, neteiktu, ka tās ir tāds “īpašais laiks, kurā es mostos vecgada dienā”, drīzāk pavisam normāls laiks, kuru sauc “aizgāju vēlu gulēt ” vai “mana dzīve ir pārāk garlaicīga, lai mostos vispār būtu jēga izlīst no gultas”, tāpēc ,pagaidām, šī diena ne ar ko neatšķiras no citām.

Man prasās nedaudz vairāk sniega, vismaz līdz potītēm, gluži kā citreiz kafijai prasās vēl nedaudz piena, balansēju uz  salds/rūgts, slikts/labs robežām. Jo šobrīd, šķiet, ka vienīgā lieta, kas visu nostādītu savās vietāš, nu tieši pirms lielā cipara mainīšanās būtu balts, zem pēdām gurgstošs sniegs. Visi paliktu laimīģi un gribētu iesākt 5000 cilvēku orģiju, ja ne orģiju tad vismaz kādā iekšējā savā kambarītī, iedegtos lampiņa, kas varētu nozīmēt tikai vienu.

Tvnetā publicēts 2009 gada horoskops, kaut horoskopiem ticu tik pat daudz kā susļikam ar atombumbu, tik un tā izlasīju. Un principā, tur tādos vairākos teikumos uzrakstīts tas, ka izmaiņu nekur nebūs vai arī nebūš vēlamas, būs gads, kurā “varēs atpūsties”, forši. Es vēl vairāk negribu ticēt  un susļiks ar visu atombumbu var kratīties piecas vai pat piedcesmit mājas talāk.

Un apkārt ceļo vīruss, tāds nenosakāmas krāsas , bet ar daudzām kājām un noteikti ar daudziem piesūcekņiem. Viņš vai Tas korruptē katru sarunu un tajā implantē “krīzes tematiku”, gluži kā datorvīruss, kas visos tavos word dokumentos uzzīmētu milzīgu daiktu, nodzēšot pārējo tekstu. Visi runā par krīzi un šķiet, aizmirst, pārējos sīkumus , par kuriem tiešam būtu interesanti parunāt, kā piemēram vecā labā tēma – Gultasveļas nepieciešamība āfrikā, nē – es esmu slikts sarunu partneris, jo nereti visu uztveru ar skepsi, nejaukt ar Pepsi, un noteikti vienmēr gribu sarunu ievirzīt kādā sev tīkamā virzienā. Kāds lūdzu veic manām sarunām inventerizāciju un iesniedz man atskaiti cik slikti ir bijis.

Nezinu vai man vienīgajam tā, bet grūti atrast cilvēkus ar kuriem tā reāli varētu uzturēt tādu garšīgu sarunu, neibraucot demagoģijā un kur tik vēl nē. Nezinu vai es esmu labs sarunu biedrs, bet es noteikti gribu labu sarunu. Gluži kā dramaturģijā- nevienu nemīlu, bet gribu būt mīlēts, visi tač grib būt mīlēti. Bet atrast ko mīlēt ir grūti.

X <3 Y

Man ir vēlme mācēt izteikties vienlaicīgi gan prozaiski, gan liriski , īsāk sakot , tā lai lasitājam uzreiz uzsprāgst galva, un viņa kaimiņam lai izlīst tēja un lai virs meža paceļas putnu bars, kas pa ceļam uz pilsetu paspēj kādam uzdirst uz galvas, ja, protams, tā vēl nav eksplodējusi no blograksta izlasīšanas.

Ziemassvētku konfektes negaršo tā kā agrāk, un ziemassvetki noteikti nav tādi paši kā agrāk. Tā, ka šobrīd viss liekas mazsvarīgs un interesi nepiesaistošs. Vai tā ir vispārēja apātija, kas mani pārņēmusi, kā rezultātā blograksti arī netop diezko bieži vai arī vienkārši ilgas pēc kaut kā tīri dvēseliska. Vai vienkāŗši kaut kāds konkrēts stāvoklis, kuru piedzīvo visi ap šo laiku, figviņzin. Bet fakts kā tāds – es vēl neesmu ķēries klāt darbiem, kas man būtu jaizdara un piedevām es neko nerakstu.

Kola no manas madagaskāras krūzītes izzūd ātrāk nekā šeit parādās jauni vārdi, šovakar ar pogu spiešanu neiet. Nejau tāpēc, ka ziemas saulgrieži vai kā, nejau daudzo tukšo konfekšu papīŗīšu dēļ.  Vienkārši skumji, jo nedzirdu sniega gurkstēšanu zem zolēm, nejūtu ziemai raksturīgo siltumu.

FUCK, I`M SO EMO!

Šīvakara emodziesma

Post Skriptum, Māte iegādājās svarus (fuck i dunno why), un izrādās, ka es sveru 66,6 Kg – Pretty EVIL , no?

THE FUCKING FISH!

Šonakt man ir kosmoss jeb kola un viens mandarīns. Ziemassvētki bez eglītes, bet pohuj. Uz  ausīs  klusumā skan minimal no subflow.net un es esmu spējīgs kaut ko uzrakstīt. Esmu mangaļsalā, par to es spriežu, jo pakausi izgaismo kolhoza milzīgā lampa un pie datora es atrodos megalielā klubkrēslā. Ērti un ļotiērti vienlaicīgi. Suns vēl joprojām ir priecīgs un lēkā kā ķengurs un viss ir forši.

Es šovakar arī varu nosarkt, kaut kas ir noticis, ka pēkšņi manu draugiem.lv pastkastīti pārpludina nepazīstamu meiteņu vēstules. Vienā bija pat rakstīts, ka ir dzirdēts, ka mūs , lka ražisorus, baigi drāž. Arī no dramaturgbeibes, ar kuru nākotnē , tuvākā vai tālākā, būs sadarbošanās. Mums augstākstāvošas personas pačukstēja, ka mēs būšot pirmie, kas reāli roku rokā sadarbosies ar dramaturgiem, tobrīd es biju uz smadzņu eksplozijas robežas aiz priekiem, bet tagad dramaturgbeibes dēļ, no kosmosa vai no pēdām, prieks ir radies vēl vairāk, ieintriģēts.

Ja kāds ir spējīgs atsaukt atmiņā manu blograkstu par Stīvena Kinga Langolieru noskatīšanos, par to kā bērnībā iesāku un tikai pēc 18 gadiem pabeidzu skatīties un visu šo dzīves starplaiku mani pavadīja vēlme uzzināt kas tā bija par filmu un tīri fizeoloģiska gribēšana to redzēt atkal un pavisam. Tad nu arī šodien pienāca otrās šāda tipa, nepabeigtās filmas, redzēšana – Monty Python – The meaning of life. FUCK! Es jūtu piepildījumu, un tie nav mandarīni. Es atkal dzīvē piedzīvoju skatu, kā kāds eskplodē no pārēšanās un… vispār visu. Pievienošu filmu filmu listei – A MUST FUCKING SEE! Kaut kad , nezinkad, ar māsu skatījāmies un jau tad es sapratu, ka šajā filmā ir kaut kas netradicionāli smieklīgs, kaut kas, kā dēļ pēc 18 gadiem es vēl atceros par tādu filmu un gribu to noskatīties vēlreiz.
Laikam man vienīgajam šis fragments no filmas liekas tik šausmīgi kosmiski smieklīgs un labs:

Lai jums jauka nakts, un ,starpcitu, es attīstīju mellbalto filmiņu un es gūstu vizuālo baudu skatoties uz klasisko melnbalto attēlu, jā.

Rajončiks

Apraksts, ko iesniedzu līdz ar scenāriju montāžas eksāmena scenārijam, man nāk smiekli par pašu filmēsanu un par pašu ideju.

“Rajončiks”

Filma ir par kāda trenniņtērpā un kurpēs tērpta puiša ikdienu. Saulespuķu sēklas un lēts divlitrīgais alus, naudas izspiešana no maziem skolēniem un telefonu zagšana ir lietas, kas raksturo galveno varoni. Mūsdienu sabiedrībā tādiem kā viņš pastāv apzīmējums „Urla” , bet draugi viņu sauc par Rajončiku. Rajončikam patīk ar draugiem sēdēt pie paģīša un kā viņš teiktu „buhāt”, tieši šajā, viņa dabiskajā vidē, mēs uzzinam kaut ko tuvāk par viņu un viņa dzīvi.

Rītā tikšu izkaplināts Armandam, tam, kurš man šonakt divos zvanīja un jautāja kas uz fotolekciju bija uzdots. Svētdien Lienei un pēc ziemassvētkiem Laurai. Ēh bussy times.

Un jā, es esmu nogurdināts tāpēc neko nerakstu, alkstu izmaiņas.

Quick post

Vienu fikso blograkstu, pirms nav beigusies kafija. Desmitos jau jābūt pie mārtiņa un 11 jātiekas ar visu “filmēsnas” crew centrā. Pa ceļam vēl jānopērk porņuks un kas tik vēl nē. Daudz darāmā. Par to šovakar, vārbūt, bet tagad es centīšos ar mēles palīdzību, no mutes, izgrūst kaut kādu informāciju par to kā ir ar manu slinkumu, jeb “darbu organizējošo aparātu”.

Teiksim tā, ja kādā garā laika posmā ir paredzēti vairāki-mazāki darbiņi, kas jaizdara tad varbūtība, ka izdarīšu visus ir augsta. Bet pat tad nevis pa vienam, bet tā, lai sakrājās kādi trīs un tad varu mierīgi , bez sviedriem un asinīm visus paspēt izdarīt.

Bet tā kā mans “darbu organizējošais aparāts” darbus laiž cauri pa trijiem, tad vairāku darbu pieplūduma dēļ mēdz gadīties , ka neizdaru nevienu tā vietā , lai izdarītu kaut mazumiņu. Tie trīs nepaspēj iziet cauri kamēr jau jauni ir klāt, tad n viņi tur visi sastrēgst. Un manī, principā, tad sākās sajūta “ē, ko lai dara ? es zinu, ka daudz kas jaizdara, bet nezinu kur sākt un kā sākt, kādā secībā”, jo es esmu cilvēks, kurš pirms darba uzsākšanas centīsies izprast tā nepieciešamību man/pārējiem un vispār tā darīšanas shēmu.

Un lai cik dīvaini tas neliktos no šisnedēļas “to do” listes es, principā, esmu izdarijis 90%. Škiet, ka mans organizēšanas aparāts, orgāns sāk strādāt savādāk , un es pats jūtu,ka sāku domāt savādāk.

Cheers, vakarā uzraksīšu kā šodien filmējās.

Plūmes

Question: Kas var būt labāks par filmu, kurā vienā no fināla ainām ir iekļautas 1000 cilvēku orģijas?

Answer: Filma, kuras vienā no fināla ainām iekļautas 2000 cilvēku orģijas.

Izcila filma:

Perfume: The Story of a Murderer

Man patīk skatīties filmas vēlreiz un vēlreiz.. un pēc tam vēlreiz. Pamani lietas, kuras iepriekš nebija saskatītas un saskati to, ko jau iepriekš biji pamanījis.

Un man ir jauna to-do liste turpmākajai nedēļai:

• Atrast hūti, mēteli
• Atrast aizdomīga paskata tipažu (x2)
• Atrast tanti, kura filmēšanai piekristu iekaustīt kādu ar somiņu
• Sarunāt ar kādu no operatoriem par filmēšanu
• Samontēt iepriekš safilmēto astotnieku
• Uzrakstīt scenāriju dokumentālam stāstam
• Nofotogrāfēt Vermēra gleznas tipa fotogrāfiju
• Atrast foršus kino filmu plakātus
• Uzmeistarot kaut ko līdzīgu noklausīšanās ierīcei
• Nopirkt porno žurnālu ar kailu sievieti uz vāka
• Atrast lokāciju kur filmēt gegu
• GTA4
• UZFILMĒT gegu

Vislielākais mulsums manī rodas no tā pornožurnāla pirkšanas. Pirmāmkārtām, ja nemaldos – veikalos tiem tiek priekšā liktas baltas lapas, lai sīči nelūr uz kailām beibēm. Bet man tieši vajag konkrēta paskata vāku uz kura būtu redzama beibe ar milzīgām krūtīm, tik lielām, ka varētu izgriest tajās skatāmcaurumus. Tas , protams, nav nekādīgi saistīts ar manām seksuālajām fantāzijām un vēl mazāk tas ir saistīts ar manām nāsīm. īsumā sakot tas ir nepieciešams kā  rekvizīts gega filmēšanai. Es saprotu, ka mulsinoši lielveikalā būtu pirkt prezervatīvus, alkoholu.. bet pornožurnāliem tas, šķiet, ir jauns mulsuma līmenis. Nez ko pārdevēja padomās, nez ko padomās apkārtējie, kas redzēs manu poro žurnāla pirkšanu. Patiesībā man ir dziļas ragaviņās ( whatever that means) par to ko kāds varētu padomāt vai domāt, bet kaut kā nepatīk, ja kāds mani tīri uz redzētā pamata iedala kādā sociālā grupā, šajā gadījumā “tie, kas “lasa” pornožurnālus”. Gan jau, ka es uzdrukāšu par šo manu porno-piedzīvojumu.

Pop-u-Lārz #3

Man patīk, ja mani, repše-ktīvi blogu / blograkstu kaut kur iepostē. Vakar man blogam bija 423 unikālie apmeklējumi , tikai tāpēc, ka kāda nezināma persona outlaw.lv iepostēja rakstu par nāriņu centru, ar visu atsauci pat.
Pēdējo dienu laika notika tikai dažas dīvainas lietas, tāpēc izpalika rakstīšanu un kā apgalvo prelī un frenija tad man esot depresija un nomāktība, lai nu tā būtu, bet ārā nemitējās līt.

Piektdien aktiermeistarības ietvaros daļa no kursa , tapēc, ka pārējie bija pārāk slinki, lai ierastos,  devās uz Staciju/Origo , lai savāktu novērojumus. Respektīvi kāda nejaušā, dīvaina, interesanta tipāža rakstura, gaitas un notikuma, kas norisinās ar un ap viņu noklonēšu, lai vēlāk šo pašu tipāžu varētu nest uz aktiermeistarības nodarbībām un tur nospēlēt redzēto notikumu. Tas būs ar viens no darbiem, ko sesijā vērtēs .. laikam. Jebkurā gadījumā, ja tā īpaši piespringst un vēro cilvēkus, uzvedību, gaitas tad arī saproti, ka pilnīgi visi apkārtējie ir kā no kosmosa, vismaz iekš stacijas noteikti. Visi kaut ko knibinās, elso, bakstās, kasās, lūr un aplūr un ko tik vēl nē. Man izdevās atrast sev novērojumu, vecs vecis, ap astoņdesmit, vislaik vilka laukā no biksēm izlīdušos diedziņus, tos savirpināja un nolika malā – uz krēsla roktura. Līdz vienu brīdi viņš visus apgāza un saskuma. Izskatās interesantāk nekā izlasās anyways. Tad nu bija superfikais uzdevums izdzīvot šo tēlu tur pat stacijā, tajā hallē, kur lielais vilcienu tablo `n`shit. Tas no malas noteikti izskatītos varen normāli, ka pēc skata normāli cilvēki iedzīvojas kaut kādos dīvainajos tipāžos. Uģis skraidīja apkārt ar mikro-soļiem un vēroja kaut ko, mārtiņš kasīja galvu un bakstīja utis.. pārējos īsti neredzēju, bet tas jau nebūtu nekas, ja man tieši blakus nestāvētu čalis, kas neuzkrītoši uz mani blenza un vēlāk pie manis pienāca apkopēja, jo man pie kājām bija kaut kādi papīŗīši. Viņa aŗī tā zīmīgi uz mani paskatījās, ka redzēja, ka kaut ko ņemu nost no biksēm , un lieku rokā, bet roka ta tukša. Un atkal es nevaru izteikties. Jebkurā gadījienā tobrīd es smuki blendojos stacijas cilvēku burzmā, kļuvu par savējo.

Epicness

Vienalga ko gatavotu vecpuisis, beigās tā patās sanāk pelmeņi.
Kas arī sen nav ēsti. Negribu jau īsti arī. Šodien bija sausa un sāļa auzu pārslu putra. BIja un tad lēnām izzuda no kadra.

Negribu neko un negrib neko. Es gan gribu.

Zeķu saldējums

Vispār, tā vietā, lai es visu šo postu piekakātu pilnu ar rupjībām, tādām, kādas nāca laukā man pa visiem galiem pēc izāpšanas no mikriņa es vienkāŗsi pateikšu vienu vārdu – skumji. Skumji ir tas, ka cilvēki, kaut mikriņs ir pilns kāps iekšā vēl divtik daudz un visi tikko būs smēķējuši kā rezultātā viss mikriņs smirdēs pēc plaušām, kurās jau desmito gadu uzglabajās mitri cigarešu pelni. Skumjāk ir tas, ka cilvēki, kuriem ātri jākāpj laukā iesēžās pašā mikriņa pēdējā rindā, lai kad viņiem savajagās laukā tad viņu dēļ visam pārbāstajam mikriņa sastāvam ir jaizkāpj laukā un jākāpj atpakaļ iekšā. Vēl neizrprotu ģimenes ceļojumus ar mikriņu, piemēram, doties iepirkties. Tad ar diviem pilniem maisiem un vēl sīko senči iekāpj iekšā un sāk smirdēt pēc cigaretēm un vēl.. aj.. skumji.

Skumji ir tas, ka šķietami skaistā , vai sarunā ar skaisto, iezogas divi, vispār jau arī skaisti, bet ne šodien, vārdi kā “draugs” un “mans”, kas kopā savienojas “(..) mans draugs”. Kas pavisam noteikti nav domāts kā bērnības dienu draugs, kur nu vēl paziņa.

Šodien visu dienu nodzīvojāmies pa filmēšanas paviljonu un beigu beigās astotnieku pabeidzām, bet kad stiepu mājās lai montētu mana (tēva) kamera neņem pretī safilmēto materiālu. Vispār jau redzēt var, bet skaņas nav un video ar kubiciņiem un raustās.. kas atkal ir skumji vai pat, šoreiz, bēdīgi.

Smieklīgi bija tas, ka es tuvākajā laikā filmēšu savu gegu, par spiegu`n`all, bet tajā man vajag kādu dāmu, vecāku par 55 gadiem noteikti. Un kad PēterisK man jautāja, “Kā tev ir ar filmēšanu? Esi gatavs?” , neviļus atbildeju
“Esmu sievietes meklējumos.”

Ironiski, bet arī taisnība.

Nejauši apstiprināts

Kaut kā pavisam nejauši draugiem.lv kādā svešā albūmā aizsākās komentār sarakste.
Tomēr izrādās, ka ne pavisam svešā.
Kaut kā tas iekustināja mani un es pat varu izdomāt ko tādu, ka ar lielu zaļu lietussargu es varētu tikt uzspūsts uz mēness.

Rīt astotnieks, atkal – turpinam iepriekš iesākto par kurjeriem , sekretāri un flirtēšanu.

Šodien piedzīvoju dīvainu skatu. Stāvu pie tualetes durvīm , atslēdzas durvis un no turienes iznāk sieviete ar kūpošu krūzīti rokā. Es ieeju tualetē , nākot ārā – viņa ar to pašu krūzīti atkal iegāja iekšā.. un ieslēdzās.

Un čurajot pisuārā, kas ir SO AWESOME!, jo skolā mums nebija pisuāri, un skatoties kā kāds profesionāls snaiperis patrāpijies apčurāt pisuāra augšējo malu izdomāju sev ko līdzīgu alernatīvai devīzei . Tagad – Izkāp no kastes, alternatīva – nefiltrēta kafija. Sazīmē simbolus un paralēles pats. Man patīk