Stratēģiskā čurāšana

Čurāšana pati pa sevi ir viena no visvienkāŗšākajām darbībām cilvēces vēsturē. Bikses nost vai vaļā un tik laid vaļu. Bet šoreiz par vienu no problēmām, kas izriet vai ko rada čurāsana, nē, precīzāk būtu – problēma, ar kuru varētu sastapties lai pačurātu.

Pēc lekcijām kosmiskā kārtā (pie J) sanāca izdzert divas krūzes piparmētru tējas, kas loģiskā kārtā noved tikai pie viena – gribās čurāt. Tieši to arī es sajutu ripojot mikriņā un klausoties ka blakussedētājs krakšķina savus pirkstu kauliņus, interesanti kas viņam kaitēja.

Jau kādus pāris vakarus man ienāk  prātā ideja, ka varētu vienkāŗši iet pa savu neapgaismoto ielu ar ataisītu bikšupriekšu un čurāt. Nu tā.. es eju mājās un by the way pačurāšu,  pat neapstājoties. Lai vai cik vulgāri tas ir  un izklausās, tomēr jaatzīst, ka šī ideja vēl joprojām mani vilina ar savu komiskumu. Lai vai kā šo es saku tāpēc, lai varētu atsaukties turpmākajā tekstā.

Tā nu es izkāpu no mikriņa jau čurāt-gribošs un štukoju “Ja es pagaidītu, kamēr visi šitie ļautiņi aizietu varētu pačurāt šitajos krūmos”, kuros starpcitu mani jau vienreiz viena meitene redzēja čurājot, haha. Tad nu sagaidīju kamēr visi no mikriņa izkāpušie cilvēki aiziet tālāk, bet par nelaimi atbrauc autobuss un vēl milzīgāka ļaužu masa gāžas laukā, piedevām vēl naksnīga pastaigā devusies māte ar savu bērnu,  neizskatījās , ka viņa steigtos tāpēc tomēr devos tālāk. Es ceru, ka ap šo laiku jau vajadzētu noprast, ka es meklēju ne tikai vietu, kur varētu atstāt šķidros organiskos atkritumus, bet gan vietu , kur to izdarīt kvalitatīvi.

Ir daudz lietas, ar ko atškieras kvalitatīva čurāšana no nekvalitatīvas, piemēram, ja kāds nāk, tad pusē vai gandrīz pie pašam beigām fiksi jābeidz čurāt un jātēlo, ka nekas nav noticis, jādodas tālāk, jācenšas notēlot, ka tiek vērota daba.. naktī. Vai arī vienkāŗša mierīga un klusu čurāšana, kuras laika var skatīties zvaigznēs vai tajā kā smuki uz zemes (sniegā) rakstās mans, tavs vai kāda cita vārds (pitagora teorēma). Galvenais, lai viss notiek bez steigas un ar absolūtu dvēseliskuma garšu.

Tad nu šovakar es meklēju tieši tādu vietu, kur tā dvēseliski varētu atliet. Nepārprotiet, es vispār reti čurāju vārtrūmēs un tā uz ielas, tikai ārkārtas gadījumos un šovakar tāds toč bija. Parasti vienkāŗsi nociešos līdz mājas tualetei. Divas krūzes, un minītis pirms tam lekcijās, tas taču ir kaut kas mokošs.

Dodos mājpus un stratēģiski analizēju katru čurājamo vietu, stūri, krūmu, tumšu vietu, kur varētu ielīst un izlīšt neviena nemanīts un nepamanīts. Tā tīri vizuāli izmēru varbūtības tiktam pamanītam un cik traumējoši man / citiem šī pamanīšana būtu. Piemēram ta pati iešana un čurāšana pa ielu, ja pretī brauktu mašīna tas tiešām būtu šausmīgi mulsinoši gan mašīncilvēkiem, gan man, nemaz nerunājot par krabjiem. Skatījos vai no kaut kādiem logiem mani nevarētu pamanīt, balkoniem. Principā konstatēju, ka katrā uz ielas čurāšanas vietā, vismaz manā rajonā ir liela varbūtība tiktam pieķertam, kas vienā idejas pusē piešķir tādu piedzīvojuma sajūtu, gluži kā neplānots sekss, publiskā vietā, kas savā ziņa uzlabo čurāšanas kvalitāti. Pretējā gadījumā, ja nu tomēr kāds pamana iestājās tā mulsinošā fāze, ka īsti nezin ko darīt vai beigt pusceļā un skriet tālāk vai pabeigt , tomēr dīvaini pie sevis jūtoties, ka kāds skatās un REDZ kā es čurāju.

Īsumā visu manu ceļojumu no pieturas līdz mājai es pavadiju stratēģiski analizējot katru iespējamo čurāšanas vietu. Galu galā tā arī nepačurāju nekur uz ielas, jo biju pārāk aizņemts pētot situāciju, ka par pašu nepieciešamību aizmirsu. Tiku mājās un tad arī tiku tualetē. Nākamreiz gan čurāšu uz ielas un ķeršu adrenalīnu.
Un tas viss atsauc atmiņā kāda stāstītu atgadījumu, ka , kalnos slēpojot, no krūmiem uz slēpēm izšļūkusi beibe, kura centusies čurāt, bet sākusi slīdēt, tā nu viņa aiz sevis atstāja veselu sliedi un apkārtējiem traumu, vai man vismas dodama par ko rakstīt pēdējajās rindiņās.

Starpcitu, kosmisks zemapziņas triks.
Pirms nedēlas vai divām atcerējos kādu bērnība ļoti mīļotu klipu, kur puisis veidoja lidmašīnu un beigās to uzlidināja uz mākoņa, kur bija trīs kosmonauti, kas šo lidmašīnas modeli viņam beidzot atdeva. Pati dziesma arī burtiski iesprauda raķešdzinēju dibenā un uzmeta(uzmet!) kosmosā. Tad nu šodien ne no šā, ne no tā prātā ieskanējās teksts “ū beibē, the music sounds better with you”. Man patika tas, ko es dzirdēju savā galvā , izdomāju youtūba atrast klipu un noklausīties pilno dziesmu. Uzmini , ko es atradu?

TO PAŠU BĒRNĪBAS KLIPU AR KOSMONAUTIEM, LIDMAŠĪNU UN MĀKONI.
http://www.youtube.com/watch?v=hrjOhQZWU7k

Dīvaini, ka grupas nosaukums ir tas pats , kas mani blogos brīžiem pieminētie “kosmiskie putekļi”, kuriem savā prātā es, patiešām, neesmu spējīgs atrast izskaidrojumu.

Vārbūt tāda nav vai arī šis klips un bērnības mīlestība pret to visu izskaidro, kas zin..