Pārņem žēlums, ka nespēju zīmēt kā Pikaso, žēlums pret sevi. Bet tas ātri pāriet. Ir lietas, kuras es vēlētos uzzīmēt, jo noraksturot kā tās izskatās manā galvā ir grūti, bet līkās rokas traucē līnijām savienoties – vietās, kur vajag kontaktu tur atdalās un otrādi.
Jaatzīstās mazā noslēpumā, cik nu noslēpumā – neviens nav prasījis tāpēc stāstijis arī neesmu, škiet, ka tas nekvalificējas kā noslēpums, tomēr… Mani šad tad piemeklē platoniskā “mīlestība”, kāda seja , kustība vai balss- pamanu, saredzu, sadzirdu. Tas automātiski saglabājās manā atminā, līdz brīdim, kad nāk nākamā šāda tipa “mīlestība” un vecā tiek aizstāta. Bet līdz tam brīdim mans prāts pilnībā ir pārņemts ar konkrēto personu.
Piemēram, šodien, kad biju J. līdzi uz S.Eizenšteina filmu “Ivans Bargais” es kādu pamanīju. Es tagad necentīšos noraksturot, jo nekas konkrēts šobrīd nav svarīgs. Svarīgi ir tas, ka es atceros ko viņa darīja, kā viņa darīja. Katru soļa lielumu un veidu kādā tas tiek sperts, veidu kā tika aiztaisīta jaka un uz pleca uzmesta portatīvā datora soma, vieta, kur viņa apstājās, lai aplūkotu kādu no K/t “Rīga” vestibilā izvietotajām fotogrāfijām un viedu kā viņa to darīja, arī skatiens ar acu kaktiņu uz vietu, kur sēdēju es, iespējams, kārtējo reizi runājot absolūtas muļčības un atceros to atspīdumu, ko radīja lielais kino ekrāns uz viņas matiem.
Jā, esmu tāds stalkerisks tips, kuram patīk vērot , skatīties no malas kā notikumi atīstās un censties saprast kas un kādi ir tie cilvēki, kas darbojās manā novērojamajā areālā.
Neko daudz vai, patiesībā, neko vispār par viņu es nezinu. Viņa bija viena, viena uz Eizenšteina filmu, viņai bija nepieciešamas austiņas ar sinhrono tulkojumu, portatīvais dators un vēlviena soma. Reti kad cilvēki iet vieni uz kino, kur nu vēl uz šādu kino klasiķu darbiem, kas varētu nozīmēt tikai to, ka viņai ir interese par Eizenšteinu vai vispār par kino vēsturi kā tādu. VIņa nezin krievu valodu, tāpēc arī austiņas , kuras ne brīdi nenoņēma. Pats zinu, ka sinhronais tulkojums ir briesmīga lieta, bet es tikai galējas nepieciešamības gadījumā to lietotu , tāpēc domāju, ka ar krievu valodu viņa ir uz ļoti tālu Jūs. Domājams, ka tikko no lekcijām, jo skolēni parasti astoņos vakarā nedodas skolas aprīkojumā, nokrāvušies ar portatīvo un vēl somu, kurā probably bija kāda klade arī, nedodas uz kino, skolēniem vispār nav portatīvie skolā vajadzīgi. Lekcijas viņai beidzās ātrāk nekā seansa sākums un viņai īsti nebija ar ko aizpildīt laiku tapēc viņa arī bija ieradusies pusstundu pirms seansa sākuma. Es neredzēju, ka filmas laikā viņa “klanītos”, gluži pretēji man – piedod Eizenštein, ka nogulēju 30min tavas filmas. Nosedēja taisni visu filmu, pat neknosījās – iepriekšējajam pieņēmumam par interesi šis fakts dod vēl kādus piecdesmit plusiņus.
Vārbūt viņa bija spiegs, kas izsekoja kādu , kas tobrīd bija devies uz šo filmu, tāpēc arī pastiprinātā modrība, nedrīkst novērst acis no konkrētā personaža. Kaut kā viss kopējais tēls radīja iespaidu, ka viņai ir kaut kāds sakars ar ar žurnālistiku, vismaz ar rakstīšanu noteikti. Vārbūt viņa pat latviski nerunā, bet teiksim Angliski un Igauniski, jo ir atbrauksi no Igaunijas mācīties Teoloģiju un filmas noskatīšanās viņai bija mājasdarbs. Jo nenoliedzami filmā ir ļoti daudz atspoguļota Krievzemes pareizticība tajos laikos. Nē, atkrīt, jo tač sinhronais tulkojums bija Latviešu valodā. Vārbūt viņai patīk nēsāt zeķturus?
Man tikko prātā iešāvās ideja, kaut kas pavisam kosmisks.
Es varētu noskaidrot kas viņa ir (īstā superbeibe?)!
Ideja ir tāda, ka es ietu uz katru no atlikušajiem Pasaules kino grandu filmu senasiem, kas ir paredzēti k/t “Rīga” (kopsummā vēl seši) un iespējams, ja tiešām tā ir, ka viņai ir interese par kinematogrāfu, tad viņa arī ieradīsies noteikti uz vēl kādu filmu un tas varētu būt tas brīdis, kad man būtu jāsaņemas un jauzsāk saruna par to, ka esmu stalkeris un viņu redzēju iepriekš un tikai tapēc es gāju uz visiem parējiem seansiem, tikai tāpēc lai ieraudzītu viņu vēlreiz, hah.
And i`m dead serious about his!