Rudens laivinieks

Pirmdien no rīta, dodoties uz Angļu valodas kontroldarbu, lekciju pa maskačku ieraudzīju sīko ar savu tēvu.
Sīkais rokās nesa pašdarinātu kaut ko, kas sastāvēja no kartupeļiem, lapām, zīlēm un kastaņiem. Es pat nezinu kā tādu lietu sauc, bet uzreiz kā ieraudzīju To viņam rokās atcerējos savu bērnību, savu To.

Trešajā klasītē, desmit gadus atpakaļ, mājasdarbs bija izveidot savu ekspozīciju, kas sastāvētu no visādām fiņķikļuškām, zīlēm, kastaņiem un no kā tik vēl nē. Vēl atceros kā parasti visu biju atstājis uz pēdējo mirkli un tad piefiksēju, ka kaut kas tāds ir jaizdara. Ar vecāku palīdzību lūkoju pēc viskautkā, bet neko sakarīgu tā aŗī neatradām, nācās improvizēt. Paņēmu ceturtdaļu no arbūza, tikai mizu, kas veidoja laiviņu, to izklāju ar oranžām un sarkanām lapām. Laiviņā iesēdināju kartupeli, kuram kājas, rokas, galva sastāvēja no uz sērkociņiem uzdurtām zīlēm. Rokās viņam , ja nemaldos ar skoču piestiprinātas, bija kļavu lapas. Toreiz šo savu To, kompozicionālo-ekspozīciju nosaucu par Rudens laivinieku. Šķiet, ka kopējajā izstādē, ekspozīcijā es neko nevinnēju, jo tas viss ļoti ātri sāka bojāties un smirdēt, laikam, ka pateicoties arbūzu mizai. Rudens laivinieks iepeldēja mistkastē.
āds nonsenss tas viss pasākums un mans radījums, bet šķiet, ka tam sīkajam bija kaut kas ļoti līdzīgs izveidots, kaut kāda saikne maybe.

Zobiņus nu tīri

G-Unit south, in your mouth. Četras dienas bez neracionālas vārdu virknēšanas garās ķēdītēs, kuras daži sauc par blogiem un kuras neviens nekomentē. No debesīm kaut kas krīt virsū, tieši sejā vai labākajā gadījumā, tieši zeķēs. Un tad tās ļoti skaļi paliek slapjas. Es tagad varētu izdomāt 100 un 1 turpinājumu slapjo zeķu situācijai kā ,piemēram, nozāģēta roka, šoreiz bez pilnas notikumu attīstības. Tas lai jums paliek kā tāda maza novele, paši izdomājiet kā no slapjām zeķēm var nokļūt līdz situācijai, kad tiek amputēta roka. Atvērtas beigas. Not my job.

Mani ļoti priecē tas, ka ir ieraugāmi darba augļi, citreiz burtiskā nozīmē citreiz nē, bet priecē.

Es ielīdu zobārsta ādā, precīzāk, mantelītī. Un ,pavisam noteikti, iejutos lomā. Tas iekš skolas uzdevuma , fotosesijas, Uģa pavadībā. Un apjaušu kāpēc man ir fobija no zobārstiem, viņi tač ir ķerti, vismaz mani pārņēma ķertā strāvojums tiklīdz rokā atradās knaibles, urbīši , spogulītis. Kādam kaut kur iedurt, kaut ko izraut, un ieurbties, jēēēēeeess.

Some oral action required

Ja jau ceturtdiena man ir brīva tad rītdien pazvanīšu un pierakstīšos pie zobārsta jau nu nē, bet pie frizieres. Lai kā es negribu atkal justies kā 15 gadīgs sīcis, pēc tāda izskatoties, mani mati reāli šobrīd man apgrūtina dzīvi. Tie ir tik daudz un gari, ka pārāk bieži jāmazgā, ko es aiz sava slinkuma neesmu spējīgs uzņemties. Tie ir tik daudz, ka vislaik krīt laukā un visbeidzot tie ir par garu. Sānu matus es varu līdz zodam nostiept un vēl nedaudz ap zodu aptīt, histēriski un pavisam noteikti nevajadzīga fīča. Redzēs cik ļoti neapmierināts es šoreiz būšu, gan jau, ka kā parasti. Vārbūt aiziet pavisam uz kādu svešu vietu, svešu frizētavu? Ideja neslikta, kā rezultātā nervi būs sačakarēti un beidzot būs par ko uzrakstīt, savādāk apjaušu, ka mentālais bloks uz blogošanu nav bloks, bet vienkāŗši īsti nav par ko informēt visu pasauli.

Kompozīcija

Vienīgā lekcija, priekšmets, kas man nepatīk un kas manī izraisa dusmas un  rada daudzmaz pelēcīgas tonalitātes sejas izteiksmi ir kompozīcija.

Tā ceturtdienās notur augšā līdz pat diviem naktī, piespiests es ,te,  ar tušas spalvu rokās. Piektdienu rītos agri modina un moca veselu pusotru stundu, pusotru stundu gar acīm plūst , tas pats, kas šonakt plūst uz papīra. Līnijas, punktiņi, štrihs. Ēnojums, gaismojums.. miegojums.

Tintes kleksis, šķiet ierējās. Vau vau.

Visi pirksti ar tušu, sazīmētas daudz skices, un tas viss bez mices, bet viss vēl joprojām nav pabeigts. šonakt arī nedomāju neko vairāk darīt, gribu gulēt, rīt no rīta – gribēšu gulēt. Aizvakar – šķiet, ka arī gribēju gulēt.

Nedomāju, ka šitik vēlu paliekot augšā nāk par labu manai produktivitātei. To drīzāk sagriezu ar sķērēm un uzliku uz maizes, kur jau iepriekš gozējās sakusis saldējums.

Šonakt man būs līniju maizītes ar saulē kusušu saldējumu un neproduktīvām papīra strēmelēm.

Mans Kursabiedrs – Mauglis

Šada rakstura informācija nedrīkst aizplūst nebūtībā, nedrīkst pārāk dziļi noslāņoties atmiņas slāņos, jo pēc laika tā var būt grūti pieejama. Lai vai kā man nepatīk atstāsta blogi, kurus es nekad citiem nelasu, tomēr tagad būšu viena tāda īpašnieks.

Jāsāk ar to, kas manī izraisīja spazmātiskas smieklu reakcijas. Nedomāju, ka sen tā biju smējies par kādu bildi telefonā, kas protams ir savs realitātes pierādījums. Izrādās pie bijušās skolas, pieturā, ir skaists uzraksts

“Krustaps ir STULBS.. un sīkais”

POP-U-LĀRZ-ITĀTE! žēl, ka nav pievienots bloga links, haha links uz asfalta, nū vismaz uzrakstīts, kur mani var lasīt, tad statistika +++ neapšaubāmi.
Kāpēc mani pēdējajā laikā  cenšas padarīt par bēbi? Tāpēc, ka noraidīju kādu “uzaicinājumu draudzēties” iekš draugiem.lv get a life, na nā nā na nā.
Ok, mums Režijas lekcijā tika uzdots uzdevums – veikt kādam no saviem kursabiedriem fotosesiju, ar nelielu sižetisku piegaršu. Tad nu arī pēc wirelesa flash triggera aizņemšanās no Billija, ar Gundaru devāmies uz vietu, kuru Jurita bija norādījusi mazā kartes atgriezumā, iekš mana e-pasta. Nezinādami īsti ko atradīsim tomēr pārvarējām milzīgus attālumus līdz nonācām līdz vietai, kas šķiet, agrāk bijis kāds Aviācijas institūts, vai kas tādā gaumē, kaut kur pa šo biju izlasījis. Šķiet, ka tā bija grauzti.lv lapa. Tad nu nonākam galamērķī, pēc nelielas maldīšanās, un mūsu acu priekšā stāv 3 milzīgas mājas un viena maziņā.

Iesākumā izskrienam cauri pirmajai mājai, kas uz matu ir tāda pati kā otrā, kurā nemaz neiegājām. Neko īpašu neatradām, kaut kādi grafiti, kāda daža laba gulta ar visu “iedzīvi”, daudz atkritumu. Smieklīgi, ka ielīdām pa logu, kaut blakus bija durvis, protams, tās atradām tikai , kad gājām laukā.
Ārā viss ļoti mierīgi, ja neskaita šausmīgo trafiku – visur kursē mašīnas un cilvēki, iespējams tāpēc, ka tās visas ēkas atrodas daļēji RTU teritorijā. Bet pretī, liela aleja un pati labākā māja, kuras izpēti veicot secinājām, ka visi logi aizbarikādēti no iekšās, no āras visas durvis aizslēgtas. Uz jumta gan var nokļūt, pat pa divām trepēm. Tad es arī apjautu, Gundara dabu. VIņš uzreiz jau mēģināja pa sienu uzkāpt līdz otrajam stāvam, kur pa puspievērtu logu varētu iekāpt. Tas neizdevās, logs arī bija aizbarikādēts. Tad viņš uzkāpa uz jumta tur kādu laiku pakaifoja. Līdz izdomāja ielauzšanās variantu. Uzkāpt pa tām jumta trepēm līdz otrajam stāvam, tad pa palodzēm līdz vienam logam, un pa logu iekšā. Tad nu arī tā tikām iekšā. Lūk tā ir īstā vieta, pilnīgi pretēji iepriekšējajai mājai – daudz saglabājies, labi saglabājies. PSRS karte, durvis, to stikli, kabinetu nosaukumi, orģināluzraksti “VIHOD” un vēl “AMBULANS”, pie sienām visādi kekšīšī , kur atslēgas pakārt un KAS TIK VĒL NE. Tād nu sākām mūsu sesiju. Līdz nokļuvām pirmajā stāvā , kas bija mūsu kļūda. Pirmais stāvs viss, principā izlikts ar kustību detektoriem. Kurus iesākumā nepamanījām, līdz Gundars teica “pff, apsties” No sākuma nedega nekādas lampiņas pie mūsu kustībām , plus viens bija sadauzīts, pieņemām, ka tas tik tā agrāk strādājis. Tad iedegās pārējo detektoru lampiņas un sākās stress. “Kāds zin, ka kāds te ir”, tā fiksi salasījām mantas, un lasījāmies laukā, Gundars ar visu rozīgo halātu. nedaudz paspējām tomēr tur safotogrāfēt, bet es ticu, ka tur būtu bijis vēl daudz smuku vietu un lietu. Someday i must return there.

Pāris fotogrāfijas ārā, devāmies uz To – Juritas norādīto māju, kurā , protams, arī bija iemītnieki. VIsādas pudeles, gultra, matracis, segas, pudeles ar kaut kādiem šķidrumiem iekšā un kas tik vēl nē. Tad nu pēdējos kadrus tur un devāmies uz vienu no galvenajiem izaicinājumiem – jumtu. Foršakais tas, ka tiešī, kad nokļuvām uz jumta (5ktais stāvs) sāka pūst liels vējš un sāka smidzināt. Jumts palika glums un slīdens. Pēdējās fobiju mocītās bildes un beidzot, kā es mīlu zemi. Sapratu, ka man ir fobija no augstuma, tomēr par spīti tai es pa sarūsējušam trepēm uzkāpu un stāvēju uz slīpa jumta kores, zibsnīju zibspuldzi un ķēru kadrus.

Vakar ar mārtiņu bijām līdzīgā vietā, LMR, kur veicām lokācijas filmēšanas uzdevumu. Iepriekš tur atrodoties mums sargs piedraudēja ar pistoli. Kaut tagad sēta ir apkārt , tā tomēr nav šķerslis iekļūšanai teritorijā. Vienīgi tur, lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcā bija šausmīgi lielas psiholoģiskās bailes. Atradāmies arī apsargātā teritorijā, kur ir apsargs, pistole. No griestiem visur pilēja ūdens un nepameta sajūta, ka ik pēc sekundes dzirdu soļus, tad kāda pile atsitās pret kādu stikla lausku un izklausījās pēc atslēgu žvindzēšanas. Tomēr arī no turienes tikām laukā sveiki un veseli.

Te nu daži kadri no šodienas

Epitēlijs

Citiem tas liekas pretīgi, citiem , pat ļoti pretīgi. Man tik ļoti patīk knibināt no pēdām nost vecās ādas gabaliņus. Nu tos, kas jau paši pa sevi nāk nost , nevis izdomājot ” o šitā izskatās veca – iet zemē”, un durt ar nazīti iekšā, atdalīt no pēdas. Tas, ka viņa tā šad tad lobās nost, laikam nozīmēja, ka bērnībā izslimota kaut kāda slimība. Tomēr tā ir tāda bauda un aizraušanās, kaut pusstundu tā varētu pavadīt – sēžot un knibinot ādu no pēdām. Savas iemaņas arī jau vajadzīgas, kā pareizi saķert un kādā lenķī plēst, tā lai pirkstos nepaliek tik maziņš gabaliņš, bet lai tāda riktīga lēkšķere. Tas pats ir ar nagiem, apzinos, ka , iespējams, tagad daudzu acīs padaru sevi par pretīgako pasaules iedzīvotāju, uzreiz aiz Dž. Buša. Nespēju atminēties, kad pēdējo reizi izmantoju nagu šķērītes, lai atbrīvotos no nagiem, kāju vai roku  – mazsvarīgi. Arī tos knibināt ir bauda, labu tehniku nevar tā uzreiz atkost, jo katram nagam, katram pirkstam ir savas knibināšanas īpatnības. Paiet ilgi gadi, kamēr cilvēki iemācās pašrocīgi, bez metālisku priekšmetu palīdzības tikt galā ar saviem nagiem, kamēr iepazīst katru no tiem.

Manējiem nevienam nepatīk, ja viņi redz/dzird kā es knibinu nagus. Šķiet, ka tas viņos rada slepkavnieciskas iegribas.

Iespējams, man uznāca vēlme pabeigt savu iniciācijas rituālu, tikt pie autovadītāja tiesībām, mašīnas (atkal vecais piens vainīgs?).  Taču ir tik daudz ieguvumi, var paņemt un aizbraukt kaut kur, kur , piemēram, konkrētajā brīdī vispār neviens neaizdomātos aizbraukt un tur, kur autobusu satiksme nenoris. Piemēram kaut kur starp Liepāju un Ventspili, tā pie jūras pasēdēt uz kapota un padomāt. Tad ap to laiku arī varētu pazvanīt telefons ar tekstu “kur esi?” , tad es atbildētu ” Kaut kur stap Ventspili un Liepāju” uz ko otrā pusē atskanētu “WTF?” uz ko es varētu pateikt “YO!”, īsi, konkrēti, patīkami. Taču mašīnā pašā arī ir silts, un koniška un gaisa spilveni.  Pluss, es jau kā liels kino mīlis zināšu, ka daudzās filmās tik ļoti ellīgi skaistas liekas dažādas ainas mašīnā, piemēri :

Gone in 60 seconds

Virgin Suicides
Nū iespējams nemaz tik skaisti neliekās, tā izrauti kadri ārpus konteksta, skatīti kaut kādā youtubā, nevis tumsā – uz lielā ekrāna, bet anyways – ideju var saprast.

Tad nu es braucu garām bendzīntankam un sāku funktierēt, tur vesela kaudze ar degvielu veidiem, dažādām to garšām, smaržām un noteikti, ka īpašībām. Visādi 95, 95E, 97ULTRAMEGA, 98E , D, ED417 , 18313DX , x+y=z, nu anyways  – līnija ar cipariem, katrs savā cenā. Neesmu tik stulbs, lai nesaprastu ko šie cipariņi nozīmē , ja nemaldos oktānu skaitu konkrētajā degvielā. Nu ne par to es, kā lai izdomā kuru degvielu labāk liet iekšā? Kaut kāds dīzels ziemai, dīzelis kosmosam un vēl vesela bendzīnu palete, tonalitātes izvēle. Vai mašīnām nāk līdzi tāda maza grāmatiņa kurā rakstīts ” Darbojas uz 3 AAA tipa baterijām” un / vai “Lietot tikai filtrētu 98E bendzīnu”. FFS! Un ja vislaik ir lietots viens, kā tad lai dabū iekšā citu, jo kaut kur dzirdēju teicienu “Neveidojiet bākā kokteili”, vai bagāžniekā turēt 20L kannu pilnu ar attiecīgo bendzīnu, un braukt ar esošo, kamēr pat vairs nelec, un ta pildīt iekšā to jauno? Saprotu, ka uzpūšu baigo mušu no maza ziloņa, vienkāŗši iebrauc tankā , ielej un brauc tālāk. Bet still, it seems kinda confusing. Ja nu es uzsprāgstu?

Coco

šodien tāda jauka sawļa laukā spīdēja, acis jāpiemiedz un seja jāsarauj šķietamā smaidā. Nesaku, ka sevišķi slikti tas būtu, nesaku , patiesībā, neko. Tikai rakstu.

Šobrīd ēdu kellogos ar vecu pienu, vārbūt piens nemaz nav tik vecs, vārbūt to vecumu nemaz nejūt tāpēc, ka sintētiskā šokolādes garša nomāc pienskābi. Nezinu vai saistīti ar vecā piena toksisitāti, bet man prātā ienāca ideja. Izdomāju, ka es gribu brilles, par redzi nesūdzos, visu un visur lieliski redzu gan tuvumā, gan tālumā, caur drēbēm un autobusa nummurus pa gabalu. Patiesībā, sakot brilles, es domāju rāmjus ar parastiem stikliņiem (does that fuck up my vision in any way?). Es te tā paspoguļojos ar māsas brillēm un sapratu, ka briļļu esamība man dod vismaz +1 gadu manam patreizējajam vecumam, par kuru, protams, būs vēl atsevišķa nodaļa, un tās rada citiem to sajūtu, ko sauc “šito te es nocenzēju, sakarā ar to, ka šo varētu lasīt dažāda ranga cilvēki” , vismaz man liekas, ka tā tas ir. Iespējams, ka tas ir farss, sakarā ar manu fetišu uz brillēm, acenēm, okulāriem. Vārbūt dažiem ir gluži pretēja reakcija pret brillēm, manā gadījumā , to rāmjiem, kuras citiem varētu izpausties kā vemšanas un / vai caurejas katalizators. Grūti spriest, bet šo ideju tik drīz nepametīšu.

Tad nu par tām lietām ar vecumiem, jā , esmu jau 19 gadus jauns , atsaucoties uz komentāru par savu bērnišķīgumu, kā nekā – jaunuļi tač ir bērnišķīgi as fuck. Nebrīnos, bet apsveicēju pulks bija diezgan mazs, pat ļoti mazs. Ja atskaita automātiskos, bezpersoniskos apsveikumus viesugrāmatā un vecākus, radus, kuriem jau ģenētiskajā kodā ierakstītas bērnu un mazbērnu dzimšanasdienas, ta kopumā mani apsveica kādi 10-15cilvēki. Es laikam neesmu ļoti draudzīgs. Vēl man tādas dusmaz uznāca par vienu, konkrētu lietu. Kad biju nozaudējis savu telefona aparātu ar visu simkarti , draugiem.lv visur saspamoju par to, lai interesenti man atsūta savus telefona nummurus, uz ko arī atsaucās labi, ja 10 cilvēki. Kārtējais pierādījums par nedraudzīgumu. Nu lūk, un tagad man nāk īsziņas ar apsveikumiem no svešiem nummuriem un tad manī uzplaiksnī reakcija ar nosaukumu “hehe, smaidiņš, bet.. WHO THE FUCK ARE YOU?”, kaut īsziņā teksts, kas leicina par senu pazīšanos, ej nu un saproti kur šeit valda loģika. Un nekas es, protams, neatbildēju ar wtf reakciju, bet gan ar pavisam draudzīgu tekstu “hehe, paldies ; ) “, foršumiņš. Un tomēr prieks, ka “the gang” atbrauca un apsveica tā face2face, nevis izlīdzējās tikai ar teikumu “apsveicu dzimšanasdienā ; ) “.

Un jā, es esmu Mangaļsalā. Esmu atgriezies savos pirmsākumos, pie pirmavota. Vieta, kur pirmo vārdi tika izkliegti un tika sperti pirmie soļi ar kakainu dibenu. Te ceļmalā var redzēt PAT LAPSU. Un sajūtas ir labas, tik labas, ka nemaz nemanot esmu jau iebraucis ceturtajā vārdu simtā. Braucot sabiedriskā autobusa neirastajā pusē tiek ievērotas lietas, kas ir mainījušas un uzplaiksnī atmiņas par to kā tās mainijušās jeb kā štrunti izskatījās agrāk un kā tie smaržo tagad.

Māsa tikko uzlika dziesmu, kas cienīga būt par urlas.lv saita tituldziesmu.

Nedaudz patiesa melnā humora noslēgumā.
Stokman trakās dienas, cilvēki stāv jau no septiņiem stāv rindās, lai par 3santīmiem lētāk iepirktu 3reiz vairāk preču, kā viņiem ikdienā vajag, kā rezultātā stokmanam uz “atlaidēm” ienākumi trīskāršojas, kā minimums. Arī vecās tantiņas/babuļas/vecmāmiņas sauc šīs beibes kā gribi stāv šajās ,mani biedējošajās, rindā,s lai nopirktu nesamērīgi lielu daudzumu tualetes papīra. Paradokss tāds, ka viņas iztērē milzīgu daudzumu naudas par šo kalnu ar papīra ruļļiem, kurus viņas nepaspēs izlietot, jo tā patās izskatās, ka tūlīt nomirs. Iedomājies, tu nopērc veselu kravu ar tualetes papīriem, lai varētu “pa lēto” slaucīt dibenu, bet ruļļu ir tik daudz, ka savās atlikušajā dzīvē nav reāli uz katras loksnītes atstāt savu ‘parakstu’ , visi zin, ka vecmāmiņas taču maz kakā.

Ekspozīcijas laiks

Manas rokas liekas tik vieglas, tik vieglas, ka klaviatūras taustiņi tās atgrūž pusmetru virs atmosfēras. Tiklīdz kāds taustiņš tiek atlaists, tā tās sāk lidot augšup. Pats šķiet , ka esmu kādā palielinātas gravitācijas laukā, un esmu savā krēslā tik dziļi iegrimis, ka pieceļoties, ja tas maz ir iespējams, atstātu savas nepievilcīgās kontūras tajā. Pēc gadu tūkstošiem zinatnieki to varētu pētīt un izrēķināt manas pakaļas laukumu, tas tik būtu atklājums. ļoti tuvu tosterim.

Nekāda sakara ar bumbieriem, tos šodien negribēju ēst.

Pamodos un jutos kā vakarā. Kā kaut kādā telpā bez laika vienības, mans bioorganiskaisintegrētais pulkstenis bija apstājies vai arī ļoti ieskrējies, jo es nespēju neko saprast, protams, attiecībā uz laiku. Debesis tik tumšas, gaiss garšoja pēc vakara, bet smaržoja pēc rīta. Stulbi , ka nevaru savas sajūtas ielikt burciņā, tad augšuplādēt viņas te, jo uzrakstīt nevaru un nevarēšu kā es jutos šorīt, burciņu gan atstātu sev – jums tiktu tikai sajūtas. Es domāju ar sajūtām un jūtu ar domām. Tomēr rudens ir skaists, ne tādā ziņā, ka vajag gulties lapu kaudzē un fočūzelēties. Drīzāk jau ar to skaņu, ko rada lapa atsitoties pret grīdu, to grīdu, kas ir ārā.  Ar lapu virpuli, ko aiz sevis atstāj braucoša mašīna un ar mitro asfalta segumu.

Tāds nu es izpeldēju laukā no mājas, galva piebāzta ar orandžām lapām, īsti nemaz nezinādams cikos sākas lekcija.
Jau braucu tramvajā. Aizmugurē sadzirdēju telefonsarunu, un jā – man patīk noklausities svešu cilvēku runas. Runāja džeks, kas teica, ka tagad braucot uz Alfu pirkti bikses, ne tādas pa 80 latiem – nedaudz lētākas, viņš jau zināja kuras viņš pirks. Tad nu es pasmējos, nejau par biksēm. Par ceļojumu uz alfu, pats nodomāju: “what a looser, nepareizajā tramvajā iekāpis. Šitas tač neiet uz alfu”.
Lomas, domas, somas un omas mainījās, kad piefiksēju, ka tramvajs nav nogriezies tur, kur tam vajadzētu manā gadījumā nogriesties un es tagad pats dodos uz alfu, i`m a looser , jes i am. Ko darīt, jālec laukā un jādodas pretvējam pretī, uz lekcijām. Es paspēju uz fotogrāfijas lekciju, jēs. Pat nenokavēju, jo es taču nekad nekavēju, jā ser.

Un jā, man patīk fotogrāfijas lekcijas, jo tajās es jūtos gudrs, zinošš un spējīgs papildināt pasniedzēju kamēr visi sēž un domā “what the fuck is ekspozīcijas laiks?”.
Vai, piemēram,  “vai kāds zin kas šie ir par cipariem?” uzmini, kurš vienīgais paceļ roku un pasaka, kas tie tādi ir? – WRONG! tas nebija Alfrēds, pavisam vienkāŗšā iemesla dēļ, ka mums fotogrāfiju neivens Alfrēds nemācās, pat ja mācītos tad diezvaj viņš zinātu kaut ko par fragmas atvērumiem, ekspozīcijām, asuma dziļumiem, fokusa attālumiem, filmas jūtībām, attēla ietekmējošajiem faktoriem un stuff like that.
Un jau pienākušas lekcijas beigas, pasniedzējs , cenšoties atbildēt uz kādu muļčīgu jautājumu: “nū, vārbūt puisis tur aizmugurē spēs izstāstīt, pats esmu piemirsis”, un tad es varu pavērt savas lūpas un ar mēli visu, ko es zinu izgrūstu laukā, ohh what a feeling. Uz muļčīgu man, viņam arī, pārējiem – noteikti nē.

Arī jaunais montāžas instruktors pavēra jaunas durvis visiem jautājot “Nu kāda ir jūsu montāžas pieredze, ar ko ir montēts un ko jūs vēlaties uzzināt”. 90% auditorijas teica – esmu nulle un neko nekad neesmu montējis un man ir bail no taimkodiem. Par taimkodiem sameloju, bet acis pagriezās uz manu pusi, kad teicu, ka labrāt vairāk uzzinātu par kompresijas moduļiem, skaņas normalizēšanu un krāsu korekciju jebkurā montāžas programmā. Es tiešām gribu zināt kā no savas , pēc zīdaiņu kakām smirdošās kameras, pilnās automātikas dēļ, es varu iegūt normālu skaņu, vismaz likt esošajai audio-caurejai izklausīties pēc kaut kā baudāma.

Es iekrītu cenšoties izdomāt kosmisku etīdi, kapēc man nepietiek ar vienkāŗšām, sadzīviskām lietām?

Negribēju uzpīkstināt

Kaut kur tālu, virs galvas, pret jumta logiem pakšķ kaut kāds pelēks lietus.
Un šķiet, ka vārdi “kaut kas” un “kaut kāds” ir noteikti jaizslēdz no savas vārdnīcas, nadrīkst būt “kaut kas” , ir jābūt kādam, konkrētam.

So that`s that. Vēl joprojām esmu saguris as fuck. Nekas nav darīts, tāpēc neteiktu, ka tas ir tāds izteiktais fiziskais nogurums. Tāds fizikais nogurums, kurš rodas aiz tā, ka ir tik daudz lietas tik mazā laikā izdarītas reizi pa reizei ir izcili garšīgs, bet mans sagurums šoreiz nav tāds. Iespējams gluži pretējais, tapēc, ka pārāk maz lietu izdarīts, pārāk ilgā laikā. Nu vells viņu zin. Bet mikriņā miegu ciet, te miegu ciet, tur miegu ciet, visur miegu ciet, mutē nedaudz apātiska garša, nemaz ne pēc vistas. Nekas nenotik tā, kā es to vēlētos, uzsvars uz ES. Visiem citiem pīrāgi krīt rokās un mutēs pildās putukrējums (mazkaloriju, lai nav jauztraucās par figūru).

Vēl joprojām neko nesaprotu. Nespēju saprast kāpēc rakstu kaut ko, kas jau nolasās no iepriekšejajiem rakstiem. Tikai tāpēc, ka gribētos vai tāpēc “lai būtu”. Speciāli neliku jautajuma zīmi iepriekšejā teikuma beigās, tikai tāpēc, ka tur tāda nemaz teorētiski neprasītos , teikums vienlīdz patiesi izklausās kā stāstijuma teikums, kā jautājuma.

Manu iesakāmo filmu sarakstā pievienojas 2 jaunas filmas:
“The science of sleep” – Michel Gondry
“Pi” – Darren Afronovsky (tas pats, kas “Requiem for a dream” un “The fountain” radījis).

Es daudz iegūstu no dramaturģijas nodarbībām, es tikai ceru, ka visu uzsūkto informāciju , ko arī esmu pierakstījis, atcerēšos brīžos, kad to vajadzēs. Šodien redzējām izcilus piemērus tam , ka cilvēki noignorē pro.dramaturga ieteikumus , kur nu vēl vispārējus dramaturģijas principus – skatītāji vemj.

Un uz atvadām – jociņi spociņi no izcila komiķa – Louis CK

Rudens

Visiem , acīmredzot, tik ļoti patīk rudens. Neskaitāmas bildes ar dzeltenoranžajām lapām. Vai kāds maz ir spējīgs izskaitīt cik feisā ir jaunu bilžu, kur kāda kūlā beibe guļ lapās ? Cik galeriju draugos ir ar tik pat ļoti līdzīgu tēmu? Ar vienādiem apsaukumiem.

Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit

Tas man prasīja tikai 2minūtes, kaut gan saprotu, ka ,iespējams, tikko visnelietderīgāk iztērēju savas dzīves atlikušo laiku.

Rudens nav jānoķer, tas taču būs vēlreiz, vismaz vienu reizi. Un pat tad tas nav jāiemūžina 100 un 1 vienādā bilžukiņā. Kauns, kauns – biksēs auns.

Atmiņfūga

Nepamet sajūta, ka vakardiena nav bijusi, tā vienkāŗši kaut kur pagaisusi vai arī kāds vienkāŗši man liek domāt, ka vakardiena ir bijusi un to, ka šodiena ir secīgs turpinājums visam tam, kas aizsākās pirms šīsdienas pirmā un vienīgā saullēkta. Tomēr tā sajūta paliek. Es tiešām jūtos kā no laika atdalīts, gluži kā narkotiku radītā affekta stāvoklī, kad rodas laika un telpas kropļojumi, kas mijas ar to eksistences apšaubīšanu, tobrīd virsējākajā zemapziņā. Es it kā atceros kas notika un kā notika, par to kāpēc kaut kas notika man vienmēr būs jautājumi un izsaucieni, par to, ka pakaļa eksplodē tieši tā dēļ, ka es neko nesaprotu.

Reiz, braucot mikriņā sajutu bērnudārza smaržu. Olmaizes un kakao, ja nemaldos mums lenčā deva šādu kombināciju. Reiz, aiz smiekliem veselu krūzi kakao, no kura tikko biju noņēmis to plēvi, kas veidojas piena kakao iestāvoties, izlaidu caur degunu aiz smiekliem, šķiet nekad tālākā nākotnē, līdz šai pat dienai nekas līdzīgs nav izdevies. Es arī atcerējos, sasmaržoju kā smaržoja bērnudārza un pirmās klasītes defaultā ēdnīca, pusdienlaikā, kad deva kaut kādu omletes kluci, kurā bija sabirdināti cīsiņgabaliņi.  Es neteiktu, ka kāds no klātesošajiem smaržoja tā, gluži pretēji, atmiņā man kaut kas notika, ka dziļi, dziļi nāsīs es sajutu to smaržu.

Arī atcerējos kā izskatījās vieta, kur pirmo reizi griezu matus, atceros kā gribēju frizerei palūgt, lai man iedod lieko kases aparātu uz mājām, man būtu ar ko spēlēties. Vai citā vietā, kur bērnībā māte mani un māsu veda griest matus (ziemeļblāzmā) spēlējos ar signalizācijas dačikiem, tiem, kas reaģē uz kustībām. Spēlēs noteikumi pavisam vienkārši, jātiek līdz istabas otram glam, tiklīdz iedegas sarkanā lampiņa nedrīkst kustēties, tad nu tā ar mikronu lielu kustību amplitūdu es šļūcu.

Vārbūt tādu bērnības atmiņu uzpeldējums un vakardienas, tuvākās pagātnes eksistenciālā apšaubīšana ir sakarā ar slimību, kuras uzplaiksnījumu sajutīšu trešdien , mani piemeklējusi novecošana. Smieklīgi, bet pats pavisam biju aizmirsis, ja Annija , piemēram, nebūtu 5dien atgādinājusi, tad atcerētos tikai trešdien. Atkal uznāk vēlme nomainīt draugiem.lv dzimšanasdienas datumu, kāpēc?

Starpcitu, runājot par garšaugiem, nedaudz smiekli par profilfoto-tēmu. Galerijā uzdūros vecai bildei, kura automātiski  saistīas ar lolcatiem, enjoy.