sMakdonalds

Kārtējā neizpratnes un pukstēšanas lēkme par globāla mēroga vietējām problēmām.
Sen nebiju apmeklējis iestādi, kas slēpjas aiz liela dzeltena “M”burta uz sarkana fona. Tād nu šodien arī pamanīju mārketinga ģenialitātes augstāko, kulminācijas, punktu.
Stiklā ielīmēta reklāma, afiša, ziņojums, sauc kā gribi, bet tā tur ir. Un uz tās 3 laimīgas beibes un čīzburgers, pie kura blakus pierakstīts “Čīzburgers TIKAI 80 Santīmi”.
TIKAI ASTOŅ-FUCKING-DESMIT SANTĪMI?

Agrāk bija piecdesmit, tad sešdesmit, tad septiņdesmit, bet tagad – TIKAI ASTOŅDESMIT. Iepriekšējās cenas neko nenozīmē, galvenais, ka esošā cena ar kādu papildvārdu psiholoģiski zemapziņā tiek samazināta.

Kāpēc man uz galda ir lineāls?

Vēlviena diezgan globāla vietēja mēroga problēma – tv un reklāmas. Televizoru neskatos kā sugu, jo tajā bez lētiem seriāliem un novazātām , vājām filmām principā rāda tikai reklāmas. Visādas higēnas preces un ne tik ļoti higēnas preces. Reiz sen senos laikos, ja nemaldos pagājušajā pirmdienā uztaisīju toreiz savu defaulto ēdinu, kurš jau kā laiku nav mana defaultā ēdiena statusā – ceptus pelmeņus. Nodomāju, ka pelmeņi ir daudz paskatīšos televizoru, kamēr ēdu. Tā nu es ieslēdzu lielo pelēko kasti, TV3 – 4šampūnu reklāmas pēc fucking kārtas. Pa lnt gāja kaut kāda filma, pēdējās filmas minūtes un sākās reklāmas, tās ilga kādas 20minūtes, līdz beidzot tās beidzās un beidzot varēja noskatīties atlikušās 5 filmas minūtes, no kurām man tā īsti jēgas arī nebija, jo sākumu nebiju redzējis tapēc, principā, domāju, ka vertīgāk būtu nocirst sev seju, nekā turpināt skatīties, kaut vai tā iemesla dēļ, ka uzreiz pēc tiem nelaimīgajiem titriem atkal sākās neskaitāmās reklāmas par lietām “kas ir labākās” un “kas mums ir vajadzīgs” un “bez kā dzīve nav iedomājama”.  Tā nu , principā, es savus pelmeņus jau sen biju notiesājis, bet reklāmas vēl gāja. Margarīns, šampūni, sieviešu higēnas preces, beigti rododendri, visādi top-mutherfucking-shop-from-the-south brīnumi, jēzus kristus, nē viņs netika reklamēts, es tikai izkliedzos.

Then it hit me like an anvil on the forehead. Man vajadzēs pārinieku uz vienu nedēļas dienu. VIena telpa, divi televizori, divi kanāli, divi pierakstu bloki, divi hronometri un viena patiesība. Ideja ir simple, apkrauties ar ēdinu un visu dienu skatīties TV uzņemot ar hronometru laiku katrā kanālā pilno reklāmu ilgumu, pierakstīt tās uz papīra , lai saprastu cik reklāmas bijušas, kāda rakstura tās bija un kādas reklāmas dominē, piemēram,v ai mums 20 reizes dienā cenšas iestāstīt lai mazgājam veļu ar Tide. Un ta pavadīt visu dienu, sākot no sešiem rītā (kad sākās pirmās pārraides) līdz šņācošajam ekrānam kādos 4 naktī. Ļoti bezjēdzīgi, bet padomā .. vārbūt tomēr ?

Nāriņu centrs

Es taču esmu nesociāla būtne, kas nekad cilvēku uzvedībā un domu gājienā nav spējis saskatīt nemazakās loģikas pazīmes šoreiz tiešām kaut ko nesaprotu.
Biju Jelgavā, nē tas nav nekas neizprotams, kaut Ģirtam mans ceļojums uz Jelgavu uzreiz radīja asoicācijas ar braucienu uz Zilupi, kas dažiem tomēr ir neizprotama lieta. Bet es vēlreiz gribu uz Zilupi.
Bet tomēr, Jelgavā ir kaut kas no kosmosa, kaut kas anormāls (anormāli piselīgs?), kaut kas tik ļoti savāds … nu bļe es vienkāŗši nesaprotu. Ar Š čāpojam pa vienu no Jelgavas ielām, kuras nosaukums nespēlē te nekādu lomu, un labajā pusē acīs iekrīt balts džips. Nesāpīgi, vienkāŗši iekrīt un paliek. Balts džips ar uzrakstiem “Anomālo Parādību un Nāriņu Centrs”. Es zvēru pie visiem dieviem, kādu pusstundu es biju šokā, tad pārējās četras stundas – vienkāŗši apstulbis. ANOMĀLO PARĀDĪBU? UN NĀRIŅU CENTRS? LIKE WHAT THE FUCKING HELL? Es saprotu cilvēkus ar dīvainiem vaļaspriekiem, profesijām, bet šis ir kaut kas, kas pielīdzināms Everesta virsotnei, tik ļoti kosmosā, bet tai pašā laikā uz zemes.
Pirmkārt, anomālo parādību centrs, tas jau liktos tā vidēji dīvaini. Paralēles velku ar kaut kādu krievu raidījumu, kur viens vecis izmeklēja visādus dīvainos gadījumus, lietas.. okēy, tas ir whatever, viņam arī bija kaut kāds džips ar kaut kādiem uzrakstiem. Bet tas, ka tas ir arī NĀRIŅU centrs, vāu, man tiešām trūkst vārdu. It kā nāriņas neietilptu šajās anomālajās parādībās, tādas secinājums, ka nāriņas nav nemaz anomāla parādība , bet gan kaut kas pavisam normāls? Un kāpēc NĀRIŅAS nevis NĀRAS,  nāriņas ir  nāru tīneidžeres tādas seksīgās and all, bet nāras ir īstas vecas nāru  bābas? Tātad viņiem galīgi neinteresē nāras, bet interesē tīneidžeru nāras jeb nāriņas. Vismaz es kaut ko izsecinu. Un vispār , pavisam un galīgi, kāpēc centrs? Viņi viņas un tos , anomālos, centrē kādā vietā? Es saprastu tekstu “izpētes centrs”, bet vienkāŗši centrs, kā centrs, kur visas anomālās parādības un nāriņas centrējās (satusujet, opabļē nāriņām mežā) ?

Bet tad es sapratu, ka visa mana apsēstība ar zivīm ir bijusi meli. Esmu cēlies nevis no zivīm, bet no nāriņām.
Krustaps atmuguriski, spoguļrakstā lasās kā “nāriņš”. Nāriņas ir tās, kas ir spējīgas ielausties katrā mājās pa kanalizāciju sistēmu, tāpēc kaspars ir parūpējies un iegādājies Anti-Nāriņu filtru. Nāriņas no zemūdens mūs vēro. Nāriņas ir visur. Rudenī lapas paliek dzeltenas tāpēc, ka nāriņas. Un man ir tīra istaba tāpēc, ka es to aizvakar izsūknēju. Nāriņas visu fucking kontrolē.

Dīvaini ir tas, ka par viņiem gūglē nekādu informāciju nevar atrast. Noteikti tas ir kaut kas līdzīgs latviešu FBI, kur darbojas Malders (Māris) un Skallija (Skaidrīte), ļoti slepeni.

Neārstējamais klepus

Vēlviena epopeja ar zālēm, man laikam neiet ar tām pudelītēm un ripiņām galīgi nemaz.
Šorīt pamodos sešos trīsdesmit , no rīta, ārā vēl nakts un aiz loga bija 3.5°C, vāu. Nodomāju, ka labāk nekur nekustēt, tomēr pēc rīta kellogiem, kapijas, pāris pilieniem medicīnas jau izslīdēju laukā no mājas diezgan nemanāmi.
Pa ceļam ļoti aktivizējās klepus, nodomāju – aj piekāst dabiskās lietiņas, ieiešu aptiekā un nopirkšu kādas ripiņas, kas nositīs vēlmi klepot kā vecam bocmanim. Desmit minūtes nogaidu pie aptiekas durvīm, kamēr tā atverās, tad nesos iekšā un uzsāku sarunu, kuras laikā pajautāju pēc zālēm pret manu klepu. Kad biju noraksturojis kāds kleps tieši man ir  saņemu diezgan tādu neizprotamu atbildi no aptiekāres, viņa teica “Zāļu tādam klepam nav”.

Man lielas acis. Es taču neienācu aptiekā un nelūdzu zāles pret kaut ko vēl neizārstējamu, piemēram, vēzi , “Labrīt, man šķiet piemetusies kāda kaite, jums neatradīsies kāda tabletīte pret vēzi”, vai arī HIV. Parasts, ordinārs klepus, bet nē – šādas zāles neesot. Aptiekāre skaidroja man, ka tādas lietas ārstē ģimenes ārste. Nu moins, varētu padomāt, ka es aiziešu pie ģimenes ārstes un viņa , istabā, kura piepildīta ar vīraka dūmiem, kliedzot, sperot, murminot, veiks kādu šamanisku rituālu, kura laikā no manām plaušām izraus ļaunos garus, baciļu perēkļus, un es tikšu atbrīvots no klepus. Patiesībā viņa paklausītos muguru, vēderu (plaušas), paskatītos kaklā, paprasītu kā ar temperatūru un uz lapiņas neskaidrā rokrasktā pierakstītu kādas zāles un cik reizes dienā jādzer man būtu. Lābi, vārbūt šādas zāles ir ar recepti, es nodomāju, tad nu arī pajautāju aptiekārei ” vai tad tādas zāles ir tikai ar recepti dabūjamas?” uz ko viņa atbildēja “nē, tādu zāļu nav vispār”. Beigās nomurmināja “var jau mēģināt ārstēt ar kaut kādu bronhexīnu un ko tik vēl ne, bet nav jēgas”.

Tad nu es īsti nesaprotu kaut ko, vai aptiekāre nebija pietiekoši zinoša, kaut gan izskatījās, ka viņa zina kur atrodas katra pudelīte, ripiņa viņas aptiekā, vai viņa vēl kārtīgi nebija pamodusies un nespēja loģiski un racionāli domāt. Jo beigās viņa nonāk pretrunās ar sevi, “tādas zāles neeksistē”, bet “var mēģināt ārstēt ar …”.

Tad nu es ļoti samulsis un apjucis, un klepodams izripoju laukā no aptiekas domādams vai mani ir piemeklējusi kāda nāvējoša kaite, kura nav ārstējama pat ar mūsdienu medicīnas sasniegumiem. Klepus, izklausās tik bīstami un nāvējoši, patiesi.

Pirms lekcijas padzēru no mājām paņemto liepziedu tēju un kļuva daudz vieglāk ar to neārstējamo klepu.

Oou jē, btw – mana Kultūras Teorijas pasniedzēja šodien smējās, stāstija par urlām , rādija kā jāgriež vēnazzz un par to, ka emo ir jāiet paraudāt. Vai ku nesakarīgi uzrakstīju, bet man patīk Kultūras Teorijas stundas, kurās nav jāpieraksta teorija, sanāk, ka man patīk tīrā kultūra, vai ku feini.
Šovakar kāpšu uz x64 ultimate vistas, kāpēc īsti nezinu, bet kāpšu. Atkal pasmiešos par joku “o, erors kaut kāds izleca, jāpārinstalē windows” vai “o, man kompis vienreiz nokārās šodien, jāpārinstalē windouss” un skatīšos kā smuki peld aero dizains, haha.

SAZĀĻOTS

Atgriežamies kādu laiku atpakaļ pagātnē

Māte (rādīdama uz pudelīti) : kas tas tāds?
Es : kā lai es zinu, viņa jau tur sen ir
Māte: Man liekas, ka es viņu nopirku sakarā ar tavām angīnām
Es: Nu nezinu, šķiet, ka viņa te stāv jau senāk. Vēl pirms tam, ka es teicu, ka gribu tikt vāļa no mandelēm.
Māte: Stulbi, apraksts arī izdzisis. Tomēr man liekas, ka tas bija sakarā ar angīnām.

Un atgriežamies tagadnē.

Savas slimības dēļ sev te visādus dabīgos preperātus sevī injecēju ar sulu no glāzītes.
Tad nu šodien aizdomājos, kas tad tā pudelīte īsti bija, jo kādu laiku jau viņu lietoju, nu , kamēr slims esmu.
Ieeju gūglē un ierakstu nosaukumu, tad nu man bija omgwtflolzommmg. Izrādās, ka tā ir FOSFORSKĀBE, LIKE WHAAAT? Kāpēc kaut kāda fosforskābe, nevis , piemēram, īstā manta skābīte LSD? lal. Man izkusīs galva un es nejutīšos nomākts.
Un es domāju kapēc vakar, filmas laikā, es smējos , kas parasti ir ļotiļotiļoti neparasta parādība, gluži kā cepumi ar 44kājām.

Tad nu te lūk var aplūkot, ko tik šis brīnumlīdzeklis dara

Un tajā pudelītē ir vēl kādas pāris sastāvdaļas, es pat negribu zināt ko tās iespaido.

Darva

Manas brokastis izskatās kā mazas planētiņas, tādas brūnas ar šokolādes gabaliņiem. Es apēdu šokolādes planētas, kur tagad nosēdīsies meteorīti?
Pirmā diena, kad skolā nav būts slimības dēļ, rīt domājams apēsto planētiņu spēks mani cels kājās, lai varētu es doties uzsūkt zināšanas kā iepriekš es uzsūcu planētiņas.

Sajūtos kā vasarā vai rudenī, vai ziemā. Piemīt tendence saprast kad ir sācies rudens vai sākusies ziema, gaisā ir tāda smarža. Šorīt pamostos no smaržas ne smakas, deguns ciet ar pāris litriem puņķu. Vizuāli viss atgādina vasaru, ja neskaita biezajās jakās tērpušos cilvēciņus un sunīšus savos elegantajos mētelīšos, bet kaut kas nav tā kā vajadzētu būt vasarā. Atrodos starp diviem gadalaikiem. Iespējams tās padsmit biz-biz-mārītes, kas šorīt bija salidojušas manā istabā slēpās no rudens ierašanās. Jo pulksten sešos vakarā sākās rudens, bet man te istabā vēl ir silts, pateicoties vakardienas ķimerēšanai ap apkures sistēmu. Tomēr šoks ir kāda velna pēc pie maniem griestiem, loga un pie sienas bija tik daudz biz-biz-mārīšu, kuras es lēnām un uzmanīgi ar savu ISIC bukletu mēģināju izdzīt no istabas, bet lai vai cik effektīvi es tās dabūtu ārā, tās pieplaka pie loga un dažas pat salidoja atpakaļ. Vārbūt viņas manī sajuta manu kukainisko essenci. Arī liels garkājtētiņš pie ārdurvīm mani gaidīja, lai padotu labudienu, kāda īstenība tur labadiena, ja kakls tik ļoti sāp un nāk klepus.
Interesanti vērot cilvēku strīdus. Viņi jau gandrīz bija tikuši līdz mājas durvīm, bet tad viņa apgriezās un aizgāja. Viņs saķēra viņas roku un teica “beidz tēlot”, viņa klusēja un lēnām devās līdzi, tomēr, kad viņš atlaida viņas roku viņa pagriezās un devās prom, pat neatskatījās. Un viņš neizskatījās, ka gribētu pat viņai doties līdzi. Emocionālais nostaļģiskais rudens sāksies, sveiki un labdien.

Nolaisties no augstumiem

Čau Angīnastant.
Ar lielu drēgnumu un mitrumu un, protams, daudz pēdām iesākusies mana personigā angīnas sezona. Tas nebūt nav labākais laiks ne man, ne manam kaklam. Zaļa žiguļa lieluma mandeles, kas neļauj vai ļauj ļoti sāpīgi, gluži kā sekss ar asfaltu, rīklē iekļūt nekam/kaut kam. Tad nu talka nāk visādas pudelītes un tabletītes. No malas manas aktivitātes ar tām neskaitāmajām pudelītēm varētu likties pēc Dr. Frankenšteina ķīmiskā eksperimenta ar cilvēka esencēm. Tomēr lielāko tiesu no tā visa ir dabiskās mantas , visādi ehinacejas ekstrakti, salvijas pulverīši un kas tik vēl nē, nu tādas lietas, kas imunitātei dod +3 ranku kā minimums un man jāsaka, ka +3 ranks nav nekāda joka lieta.  Sālsūdensglāze rīklē aŗī ir draugs, smieklīgi, ka pēc tādas krāna ūdens liekas pavisam salds kā medus, fuj kā man negaršo medus. Jebkurā gadījuma ir tā, ka šobrīd manā rīklē ir bacilis, kas mani piemeklē 1-3 reizes  rudens-ziemas-pavasara sezonā. 1 Rudenī, 1 Ziemā, 1 pavasarī. Varbūt samelošos, bet ziemā un rudenī tomēr mēdz gadīties, ka tas mani apciemo nedaudz biežāk kā gribētos, ja neņem vērā, ka vispār negribās lai man tiktu liegta iespēja runāt bez čarkstēšanas un siekalu i kaķīšu asiņu norīšana.

Dramatiska situācija iemetusies arī manā salīdzināju izvēlē, kurā šobrīd dominē vardarbīgi, brutāli, necilvēciski teksti, piemēram, kā iepriekšējajā teikumā par tām kaķīšasinīm.

Lai nu kā ar to angīnu, šovakar došos vienā aplītī ar savu veloprieku, tiklīdz būšu apgreidojis stūri ar “kameras turētāju”, hand made no pāris skrūvēm , dēlīša un a – komandas izolācijas lentes. Jānopako kakls ar divmetr biezu stiklavates kārtu, lai vējš nepieklūšt un manas mandeles necieš hipertonisku antropoloģisko frīzingu, jeb teikums ar krutiem vārdiem, kas nozīmē “lai nenosalst”.

Mans organisms galīgi un nemaz nepretojās studijām sestdienās, vienīgi sāp cirkšņi pēc vakardienas hanteļu cilāšanas. .. Ja vien nesapētu tas kakls.

UN lai vai kā tiktu kurināta māja (6stundas no vietas), tik un tā ir LE FUCKING AUKSTS.
Un man jau derdzas cepti pelmeņi, tiešām – es tos negribu vairs nekad, izņemot, protams, šovakaru, ha.
Atkal viens..

Piektdienas akšons

100nieks

Simtais ieraksts, vau sātanistu koris var par godu uzraut kādu meldiņu.

Šad tad ieeju draugiem.lv “dienasgrāmatu topā” respektīvi lai paskaītos kādiem sūdiem ir cik daudz skatījumi, tikai tāpē, lai varētu nošausmināties par valdošo infantīlismu un lowiq.

A te uzduros ierakstam par to, ka divi puiši nomiruši, kaut kādā avārijā, kaut kādā trasē pēc skolas. Ta lasot no malas netieku skaidrs, bet tas, kas raisa caureju ir , pirmkārt, pati dienasgrāmat par tādu tēmu ar tekstiem kā:

“Divi labākie draugi vairs nav:(
nebūs kas starbrīžos smīdina un uzjautrina:( nebūs kam stāstīt visus notikumus kas notikuši:(;(
Jūs abus nekad neaizmirsīšu:*paliksiet manā sirsniņā kā ļoti labi draugi:) :* “

Un komentāri :
“Nju ko…tieshaam ljoti zjeel,ka taa shiem abiem puikaam sanaaca ..Wbt shobriid kaadam tas lixies mazliet stulbi,bet ir jaadziiwo taalaak_mees newiens neko newaram wairs dariit…un ja tam taa bija lemc notikt,tad taa arii notika…Protams ljoti zjeel winju abu gjimenes un protams arii draugi!Skumji, muuzjam newareeju iedomaaties,ka kkas taac war notikt ar paziistamiem cilweekiem!“
Tad pilnīgi gribās caurdurt viņu zarnu traktu ar milzīgu pīķi.

Space monkey

Nedaudz vairāk kā pirms gada bija šada pati situācija, nē – savadāka, nedaudz savādāka. Tad māja tika pārvērsta par filmēšanas paviljonu, un māsas arī nebija. Tagad ir arī māsa un filmēšanas paviljons nemaz nav apspriežams. Tagad māsa ar saviem draugiem apsēduši māju, iestājusies jauna ēra, kad vecos nomaina jaunie, haha. Esam izauguši vai arī atgriezušies kādā zemakā veģetācijas stāvoklī? Grūti spriest, principā viss mūsdienās mums , ar mums es domāju surrounding personas, robežojās ar darbu un skolu, tad jau teoretisi mērot salīdzinājumā ar visam sabiedrības normām varētu teikt, ka esam izauguši. Es neņemos teikt vai tas būtu slikti, bet grūti teikt, ka tas ir ļoti labi, kur nu vēl vienkāŗši labi.
Par filmēšanas paviljonu runājot, un vispār kā tādu draugu kopsanākšanu, vismaz agrāk, skolas laikā draugu noteikti, ir grūti spriest, jo tiklīdz taujāju agrākajam organizatoram par tādu variantu atbilde bija “Es visu šo nedēļu esmu ar Baibu un nākošajā nedēlā baibai ir dzimšanas diena”. Tātad katram ir savas ģēlas.  Oskaram vispār nekad neeintersē kas ar citiem notiek, skaidri un gaiši atceros to dienu, kad sēdējām maķītī un viņš man Kažam un Martai to stāstija, ka viņam galīgi nekrata, ka kāds zvana un stāsta cik viņam slikti iet. Tātad viņš noteikti nebūs tas, kas pajautās kā kādam iet un ko viņš labu dzīvē ir atradis. Grūti spriest kādas kuram tieši aktivitātes galvā un plānotajos sarakstītas, bet zinu, ka ar katru gadu mainās situācija, par spīti jautājumam, ko reiz uzdeva marta “Eu, bet mēs taču vēl čillosim, kad būsim katrs savā augstskolā, vai ne?”.

Es varētu to visu tā smuki, epitetiski un aforiski noraksturot iesaistot vasaras un siltuma aiziešanu, to pielīdzināšanu draudzībai, bet domāju, ka tas būs tik pat svarīgi kā zemeņu ievārijums uz mēness.

Blogs arī netiek bieži apdeitots. Kā iemeslu varu vienīgi minēt to, ka viss iet tik ļoti forši, ka man pat negribas rakstīt katru dienu to cik ļoti man patika tā rezijas stunda vai ta aktiermākslas stunda,vai, cik ļoti Š šodien iepriecināja. Protams, ir problēmas, piemēram, ar manu viena kadra filmas scenāriju, tagad  – pēc šī uzdevuma un pēc dokumentālā kino nedēļas, kad katru dienu biju par brīvu uz kino, ka dokumentālais kino nemaz nav mans lauciņš, jo tālāk jo labāk, tāpēc grūti spriest par to vai rītdien vienās filmu pārrunās vispār būtu jēga ierasties.

Silts un jauks ieteikums, neiet uz izrādi, kurā viss notiek svešā valodā, jo subtitri, kas tiek projecēti uz atsevišķiem ekrāniem skatuves labajā un kreisajā malā novērš uzmanību no pašu aktieru spēles, tādejādi zūd jēga skatīties, kur nu vēl tas, ka vispār nav iespējams uztvert par ko ir pati izrāde.

Es smaidu par 4 Forumcinemas brīvbiļetēm katru mēnesi, par arsenāla brīvbiļetēm teātra brīvbiļetēm.
Zaļā otrdiena.

Vēsumiņš

Pa kuru laiku mūsu siltajā zemē ieradies šitas stindzinošais aukstums?

Cimdi, zeķes, zābaciņi un šallīte jāmeklē. Es salstu nost, un iespējams tāpēc, ka man nav jakas. Vismaz tāda, kas reāli sildītu.

Jebkurā gadījumā gribēju iemest te kadru , video fragmentu, kurā smuki redzams, ka krievi māk filmēt. Šī aina no filmas jau cik ilgi manā prātā vandās.  Ļoti skaisti tā viss safilmēts, šķiet, ka tieši tā kā jaizskatās tādam braucienam filmā.

ISIC

Šodien beidzot savā īpašumā ieguvu ,man pirmo, ISIC karti. Vāu, es teiktu un tā noteikti nebūs pirmā reize, kad to saku, bet bankas ir viena čakarīga lieta. Kurā tur datumā, pie reģistrācijas augstskolā pieteicos savam isic, nofotogrāfējos un tamlīdzīgi, aizpildīju daudz papīru, daudz lauciņu ar tādiem inkriminējošiem jautājumiem kā “vārds , uzvārds” un vēl “kāds ir amorfās difūzijas koificents kosmosā?”, bet teica, ka pirmajā septembrī būšot visiem isic`i un kā jau emomeitenītes teiktu “viss būtu kedā”. Sūdu, 31.augustā atnāk īsziņa, ka mana fotogrāfija viņiem esot noklīdusi un tad nu man vai nu jāienes viņiem kaut kādā filiālē mana kĻoVāFotKa ar blingu un 50tiju fonā, vai jaaizsūta pa epastu ar saviem datiem. Es jau vairāk sliecos, ka to koificientu nepareizi aprēķināju, nevis bilde noklīdusi, bet tās jau ir tikai manas domas. Bilžuku, protams, aizsūtiju, bet ar to viss nebeidzās. Vienīgajā brīvajā dienā man no rīta deviņos zvana un stāsta, ka mana bilde viņiem neesot lai aiznesu vai aizsūtu, pēc izskaidrošanās pateicu, ka jau bildi tiku nosūtijis , tā nu atkal iemigu. Mani vēl fascinēja teksts e-pastā, ko saņemu no hansabankas darbinieka Dmitrija ” Jāatdzīst, ka tik labas kvalitātes bildes sen nav saņemtas, paldies Jums par to!” un vēl pēc kartes saņemšanas
“Paldies, Krustap, ka saņēmāt to jau šodien! Veiksmi kartes izmantošanā! kosmoss, tā vien liekas, ka viņiem tur noalgots kāds cilvēks, kas visiem speciāli sūta visādas jaukas vēstules, lai visi domātu “ak cik jauki darbinieki manā bankā”. Lai nu kā, ierados pēc kartes un ar Mārtiņu nosedējām veselu pusstundu uz vietas gaidot savu kārtas nummuru. Smiekligākais, ka rindas pat nebija, labi nē – tas nav vēl smieklīgi. Kad beidozt nokļuvu pie letes un saku, ka esmu ieradies pēc sava ISIC, man saka, ka vajag izziņu no skolas savadāk nedošot. Un atkal mana pakaļa eksplodēja, caurejonkulis! Beigu beigās kaut kā izskaidrojos, lai dod to karti bez tās izziņas, kas nekur un nekad netika minēta.
Tagad pētu atlaižu sarkastu, vāu maķītī var divus pīrāgus pa 65santīmiem nopirkt un vēl daudziem solāriijem ir atlaides un vēl takšiem un picām. kaut kā ļoti spiež uz mākslīgo studentu pieprasījumu. Nu tā nu ir pārējo darīšana.

+ pārītis bilžukiņi no mūsu mājīgajām telpām un kursiem.