Vermikulīts

Blogi un pseidoblogi (iekš draugiem.lv) pāršalc visu pasauli gluži kā mazi, melni zirneklīši, kuri pārvietojas ar skaņu līdžīgu “skrap-skrap”.
Sķiet, ka savējo zirneklīti pievienošu vispasaules pirmā septembra zirneklīšiem.

Kaut kā nav tā sajūta, ka vasara būtu nofeilojusi tik ļoti kā tā bija feilojusi tālajā 2006.gadā, bet tomēr tāda nepiepildīta sajūta, tiktiešām jūtos kā līdz pusei piepildīta glāze, vēl tikai mazliet maģīskā šķidruma, kuru es saturu, un es būšu piepildīts, bet nē.. es esmu tikai līdz pusei. Jebkurā gadījumā jūtos efing dīvaini.
Sākot ar to, ka es nerubiju , ja tā drīkst teikt, neko no augstskolu lietām, kā nekā – nekad neesmu gājis augstskolā. Šķiet, ka pamatīgs arguments. Pēdās jūtams maziņš stresiņš, kas mijas ar zinātkāri un interesi, satraukumu(pozitīvo).

Dīvaini, ka mans blogs šodien gūglā bijis atrasts pēc atslēgvārdiem “ņemt mutē”. Pirmārt dīvaini liekas tas, ka kaut kas ticis mekēts pēc tādiem vārdiem, otrkārt, ka mans blogs bijis to skaitā, haha. Šķiet, ka esmu kaut kur rakstījis par kaut kā mutē ņemšanu.

Feisā šodien tāds interesants vote, nezinu cik reāli tas ir bet jautājums ir tāds “Vai atbalsti domu 1. septembrī aizliegt tirgot alkoholu?” uz ko var salasīt tik interesantas atbildītes*~*~, lūk tad arī šīs nedēļas feis.lv selectā

Vispār, pēdējās dienas es šķiet esmu uzracies filmu zelta dzīslai, beidzot noskatījos “Requiem for a dream”.
Vāu.

VĀU.

Visu filmu apmēram bija tāds muzikālais pavadījums no manas mutes. Darrens Afronofskis, kas ir arī tik pat labas filmas režisors un rakstnieks kā “the fountain”, ir uzcepis angliski ko sauktu par “A MASTERPIECE”.
Iesākumā viena sižeta līnija, kas velāk sadalās divās, un no tām divām rodas vēl viena, kā beigās ir trīs sižeta līnijas, kuras ir atdalītas tik unikāli-perfektā veidā, bet tai pat laikā tik ļoti cieši saistītas. Šķiet, ka es kaut kam tādam dotu nosaukumu “kokveidīgā kompozīcija”. Psihodēlisks skaņu celiņš, perfekti sasaistīts ar sižetu un notikumu gaitu. Šeit arī ir viena, defaultā dziesma, kas sakņojas cauri visai filmai, atšķirībā no Indiana Jones šeit tā dziesma ir Le fucking baudāma. Šķiet, ka neesmu tik pieredzējis, lai veiksmīgi noraksturotu šo mākslas gabalu. Teikšu vienkāŗsi – izjūtas visas filmas garumā atradās kulminācijas punktā, vecmāmiņas “trips” bija ideāli pārdomāts, beigas bija tieši tādas kādām tām jābūt  – dramatiskas, iespaidīgas , sulīgas kā nogatavojies arbūzs, tiklīdz tajā iekodies tā gar lūpu kaktiņiem sula tek tā, kā no krāna. Tad nu beigu beigās, kad šī filma – arbūzs- tika apēsts, bija ĪSTAIS FĪLINGS, kuru noraksturot nav iespējams, tāds viņs ir.

Šovakar domāju nopublicēt safu “all time favorite movie list” tālūk.