Zivju veči

Garlaicība principā nomoka, nomoka arī apnicīgā rukāšana mājās ar lāpstu rokās darot darbus, kuru izdarīšanas sekas būs jūtamas tikai pēc gada vai pat diviem.

Tad nu prātiņā, gluži kā iebiezinātais piens sabieza viena “last summer adventure ideja”, braucu līdz Š, klapkalnciemam, nozogu viņu un dodamies talāk ar stopiem uz kolku. Iesākumā bija domāts, ka līdz kolkai ar stopiem, un atpakaļ ar busu, bet , kad bijām kolkā un autobusa šoferis lēnām braucot garām prasija “nu brauksiet?” pratā uzreiz iešavās teksts “da poh!”, bet pateicām, “nē, nebrauksim” uz ko , protams, šofera reakcija bija acis kubā, ņemot vērā to, ka iepriekš gajām viņam klāt un taujājām kad un no kurienes šis uz rīgu brauks, gluži kā izmisušie rīdzinieki baidītos nokavēt pēdējo autobusu uz savu lielo metropoli.

Iesākumā pēc kādām 10minūtēm no klapkalnciema mūs savāca pirmā māšīna, ja nemaldos zils audi 80 ar diviem lauciskas uzvedībasu n paskata puišiem, kas devās tikai līdz engurei, tad nu engurē arī izkāpām un devāmies cauri visai pilsētai, pa ceļam nočiepjot kādu ābolu no vietējā dārza un uzejot dīvainu telti, zem kuras bija galds , kurā savukārt atradās burbuļpūšamais un cigaretes, no kurām vienu Š, protams, savas atkarības vadīta paņēma, beigu beigās izrādijās, ka tās esot kaut kādas ļevās krievu cigaretes, kas garšo tā it kā tu pīpētu kādu matu kušķi ar sažāvētām ceriņu lapām. No turienes , savukārt, mūs paņēma kāds steidzīgs biznesmenis ar pavisam kūlīgu mersi. VIenu brīdi likās, ka braucam ātri, paskatos spidometrā – o toč, tikai 170km/h, žēl, ka tikai līdz Talsu pagriezienam nokļuvām ar viņu. Nākamais mūsu pārvadātājs bija diezgan kluss vīriņs ar busiņu, kurā bija tik ļoti vēss un tā, ideāli vēss, ar kuru mēs aizbraucām līdz Mērsragam. Starpcitu,visos šajos mazajos ciemos/pilsētelēs tik daudz kafejnīcu un veikalu, gluzi kā sēnes pēc lietus. Miestā, šķiet mazāk māju nekā veikalu, piemēram, tajā pašā Mērsragā kādi 4-5veikali, un 3kafejnīcas. Neteiktu, ka šausmīgs pieplūdums ar cilvēkiem arī tur būtu, lai visi spētu kaut ko nopelnīt, bet vārbūt, vārbūt.
Tagag gan visa secība man ir sajukusi, ar to līdz kurienei braucām un ar ko braucām. Varu teikt, tikai to, ka bija vēl divi šoferi, viens līdz kaut kādam miestam , un otrs līdz kolkai. Pirmais vīrietis ieguva iesauku zivju vecis, jo visu ceļu viņs runāja pa telefonu par zivju /pirkšanu un pārdošanu. Smieklīgi tas, ka tiklīdz viņš ieslēdza radio tur skanēja dziesma par zivīem, totaly strange. Un nākamais onkulis bija tāds, kurš tik ļoti murmināja sev zem deguna, ka tik ļoti grūti bija saprast ko viņs saka, atlika vien māt ar galvu un teikt jā, šķiet, ka viņš neteica “es jūs nogalināsu un apēdīšu jūsu iekšas”, jo dzīvi palikām.
Tagad jūtos vēl vairāk saputrots, bet centīšos nesajukt gabaliņos.
Pačillojām kolkā un kā jau rakstīju iepriekš, mājās nebraucām ar pēdējo autobusu.
Dīvaini, ka izveidojās tāda situācija, ka tiklīdz mēs braucam uz Kolku visa mašīnu plūsma ir No Kolkas, bet tiklīdz braucam no Kolkas, tad visa mašīnu plūsma ir UZ Kolku. Tā nu mēs kādu pusstundu nosēdējām uz kolkas robežas gandrīz nevienu māšīnu, kas izbrauktu no tā miesta neredzot. Līdz beidzot mūs pāris kilometrus uz priekšu līdz Duntes pagriezienam aizveda kāda sieviete ar diviām sīkām meitenītēm. No tās vietas, savukārt mēs noķērām kosmosu. Precizāk sakot trāpījāmies mašīnā ar Režisori, kura piestradāja par klapīti un video kontroli , pilnmetrāžas filmas uzņemšānā Kolkā, veselus divus mēnešus. Tad nu sākās sarunas par Režisoriem un pazīstamiem vārdiem, 16mm filmām un 35mmfilmam, režisoru termini burtiski sprāga laukā pa logiem, par laimi, kuri bija aiztaisīti. Un Š, aizmugurē sēžot, noteikti bija gan jau, ka neizpratne un vienaldzība par mūsu sarunām. Mūs, režisore pameta Rojā, no kurā mēs nokērām ĪSTO ZIVJU VECI, respektīvi tā, ka visa mašīna pēc zivīm oda, labi, ka nevajadzēja ilgi un tālu braukt. Ā nē, pirms īstā zivju veča mūs pāris km uz priekšu paveda divi strādnieki, kas izsēdināja mūs uz lielceļa ar tekstu “Nekas, ka ārā lietus līst, pabučosies un viss būs kārtībā”, pabučoties, diemžēl, tā aŗī neiznāca, haha, bet toties noķērām īsto zivju veci (ekvivalentas lietas, ne?). Tad nu ar zivju veci līdz Mērsragam, kur ATKAL noķērām iepriekš satikto režisori, kura bija piestājusi nočekot vai viss ar mašīnu kārtībā, jo viņai visi midžināja – izrādās , ka lampas vislaik bija izslēgtas. Tad nu viņa mūs un mēs viņu pamanījam, lecam mašīnā un līdz pašai rīgai sarunas par LKA pasniedzejiem, režiju un visādām tādām lietām. Tāds nu arī izvērtās mūsu kosmiskais “last summer adventure”. Šoferus tik bieži mainījām, tāpēc, ka grūti ilgus gabalus braukt ar svešu cilvēku, kas nerunā nemaz, vai smird pēc zivīm, tālūk.
Arī pāris bilzukiņi, mcamca.

Aiz Rojas

Iekš Rojas “O”