Kinocītu peldējums

LKA bija vajadzība, nepieciešamība iesniegt motivācijas vēstuli, tad nu arī , beidzot, mans garadarbs ir pieejams publiskai apskatei.

Īsti neesmu pārliecināts vai motivācijas vēstulē ir pieņemts sasveicināties, tomēr pieņemšu to kā elementāru pieklājību un sasveicināšos ar Jums . Labdien, cienījamās kundzes un godājamie kungi, visi, kas šo lasa, mani sauc Kristaps Krūmiņš. Visi draugi un visi, kas mani pazīst, sauc mani par Krustapu. Šobrīd ir mazsvarīgi, kāpēc tā, bet es vēlētos, lai Jums šī vēstule būtu no Krustapa, nevis no Kristapa Krūmiņa.

Man nekad nav padevusies sevis daudzināšana, tāpēc nerakstīšu te, „cik labi es filmēju „ un „cik prasmīgs esmu un cik varu būt”. Lai saprastu manu motivāciju mācīties filmu un kino režiju, ir jāsaprot, kādas ir manas attiecības ar kino. Domājams, šo „jūtu” formulējums kalpotu kā pietiekoša motivācija vēlmei iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā.

Es mīlu kino, necerot uz pretmīlestību. Es to mīlu tik ļoti, ka es esmu gatavs tam veltīt savu dienu, nakti un visu savu atlikušo dzīvi. Es brokastīs uz maizes labprāt smērētu kino, pusdienās savus salātus aplietu ar filmu mērci, un vakarā, pirms gulētiešanas, ar kino uz zobubirstes izmazgātu zobus. Es vēlos, lai manās vēnās, blakus eritrocītiem un leikocītiem peldētu kinocīti, kas manām smadzenēm palīdzētu labāk saredzēt kadrējumus un izspriest, kur scenārijā beidzas ekspozīcija un kur sākas sarežģījums. Es gribu radīt īsu, garu, sliktu, labu, amatierisku, profesionālu, tradicionālu, eksperimentālu, komerciālu, neatkarīgu, jebkādu kino. Es, kā zivs, gribu peldēt visu kino procesu okeānā, kur dzīvo viss, sākot no idejas, beidzot ar gaismošanas kabeļu pārvietošanu un video kompresijas iestatīšanu. Tieši tik daudz man nozīmē kino.

Kāds reiz teicis, ka par režisoru nevar izmācīties, bet bez zināšanām par labu režisoru arī nevar kļūt. Varu teikt to, ka es gribu mācīties, lai varētu kļūt tieši par tik labu režisoru , par kādu es varu kļūt.