X
Filmu liste
30. Augusts, 2008 — KrustapsŠķiet, patiesībā – zinu, ka kaut ko piemirsīšu, tāpēc gan jau, ka laika gaitā `updeitošu` šo ierakstu. Filmas nav sakārtotas nekādā noteikta secībā, tikai tā, kā es tās atcerējos.
Filmas, kas mainījušas to kā manas pēdas uztver dzīvi:
Ethernal Sunshine of the Spotless Mind
Tenacious D in the Pick of Destiny
Perfume: The Story of a Murderer
Monty Python`s – The meaning of life
The Curious Case of Benjamin Button
Le Fabuleux destin d`Amēlie Pulain
One Flew Over the Cukoo`s Nest
Fear and Loathing in Las Vegas
Vermikulīts
29. Augusts, 2008 — KrustapsBlogi un pseidoblogi (iekš draugiem.lv) pāršalc visu pasauli gluži kā mazi, melni zirneklīši, kuri pārvietojas ar skaņu līdžīgu “skrap-skrap”.
Sķiet, ka savējo zirneklīti pievienošu vispasaules pirmā septembra zirneklīšiem.
Kaut kā nav tā sajūta, ka vasara būtu nofeilojusi tik ļoti kā tā bija feilojusi tālajā 2006.gadā, bet tomēr tāda nepiepildīta sajūta, tiktiešām jūtos kā līdz pusei piepildīta glāze, vēl tikai mazliet maģīskā šķidruma, kuru es saturu, un es būšu piepildīts, bet nē.. es esmu tikai līdz pusei. Jebkurā gadījumā jūtos efing dīvaini.
Sākot ar to, ka es nerubiju , ja tā drīkst teikt, neko no augstskolu lietām, kā nekā – nekad neesmu gājis augstskolā. Šķiet, ka pamatīgs arguments. Pēdās jūtams maziņš stresiņš, kas mijas ar zinātkāri un interesi, satraukumu(pozitīvo).
Dīvaini, ka mans blogs šodien gūglā bijis atrasts pēc atslēgvārdiem “ņemt mutē”. Pirmārt dīvaini liekas tas, ka kaut kas ticis mekēts pēc tādiem vārdiem, otrkārt, ka mans blogs bijis to skaitā, haha. Šķiet, ka esmu kaut kur rakstījis par kaut kā mutē ņemšanu.
Feisā šodien tāds interesants vote, nezinu cik reāli tas ir bet jautājums ir tāds “Vai atbalsti domu 1. septembrī aizliegt tirgot alkoholu?” uz ko var salasīt tik interesantas atbildītes*~*~, lūk tad arī šīs nedēļas feis.lv selectā
Vispār, pēdējās dienas es šķiet esmu uzracies filmu zelta dzīslai, beidzot noskatījos “Requiem for a dream”.
Vāu.
VĀU.
Visu filmu apmēram bija tāds muzikālais pavadījums no manas mutes. Darrens Afronofskis, kas ir arī tik pat labas filmas režisors un rakstnieks kā “the fountain”, ir uzcepis angliski ko sauktu par “A MASTERPIECE”.
Iesākumā viena sižeta līnija, kas velāk sadalās divās, un no tām divām rodas vēl viena, kā beigās ir trīs sižeta līnijas, kuras ir atdalītas tik unikāli-perfektā veidā, bet tai pat laikā tik ļoti cieši saistītas. Šķiet, ka es kaut kam tādam dotu nosaukumu “kokveidīgā kompozīcija”. Psihodēlisks skaņu celiņš, perfekti sasaistīts ar sižetu un notikumu gaitu. Šeit arī ir viena, defaultā dziesma, kas sakņojas cauri visai filmai, atšķirībā no Indiana Jones šeit tā dziesma ir Le fucking baudāma. Šķiet, ka neesmu tik pieredzējis, lai veiksmīgi noraksturotu šo mākslas gabalu. Teikšu vienkāŗsi – izjūtas visas filmas garumā atradās kulminācijas punktā, vecmāmiņas “trips” bija ideāli pārdomāts, beigas bija tieši tādas kādām tām jābūt – dramatiskas, iespaidīgas , sulīgas kā nogatavojies arbūzs, tiklīdz tajā iekodies tā gar lūpu kaktiņiem sula tek tā, kā no krāna. Tad nu beigu beigās, kad šī filma – arbūzs- tika apēsts, bija ĪSTAIS FĪLINGS, kuru noraksturot nav iespējams, tāds viņs ir.
Šovakar domāju nopublicēt safu “all time favorite movie list” tālūk.
Zivju veči
28. Augusts, 2008 — KrustapsGarlaicība principā nomoka, nomoka arī apnicīgā rukāšana mājās ar lāpstu rokās darot darbus, kuru izdarīšanas sekas būs jūtamas tikai pēc gada vai pat diviem.
Tad nu prātiņā, gluži kā iebiezinātais piens sabieza viena “last summer adventure ideja”, braucu līdz Š, klapkalnciemam, nozogu viņu un dodamies talāk ar stopiem uz kolku. Iesākumā bija domāts, ka līdz kolkai ar stopiem, un atpakaļ ar busu, bet , kad bijām kolkā un autobusa šoferis lēnām braucot garām prasija “nu brauksiet?” pratā uzreiz iešavās teksts “da poh!”, bet pateicām, “nē, nebrauksim” uz ko , protams, šofera reakcija bija acis kubā, ņemot vērā to, ka iepriekš gajām viņam klāt un taujājām kad un no kurienes šis uz rīgu brauks, gluži kā izmisušie rīdzinieki baidītos nokavēt pēdējo autobusu uz savu lielo metropoli.
Iesākumā pēc kādām 10minūtēm no klapkalnciema mūs savāca pirmā māšīna, ja nemaldos zils audi 80 ar diviem lauciskas uzvedībasu n paskata puišiem, kas devās tikai līdz engurei, tad nu engurē arī izkāpām un devāmies cauri visai pilsētai, pa ceļam nočiepjot kādu ābolu no vietējā dārza un uzejot dīvainu telti, zem kuras bija galds , kurā savukārt atradās burbuļpūšamais un cigaretes, no kurām vienu Š, protams, savas atkarības vadīta paņēma, beigu beigās izrādijās, ka tās esot kaut kādas ļevās krievu cigaretes, kas garšo tā it kā tu pīpētu kādu matu kušķi ar sažāvētām ceriņu lapām. No turienes , savukārt, mūs paņēma kāds steidzīgs biznesmenis ar pavisam kūlīgu mersi. VIenu brīdi likās, ka braucam ātri, paskatos spidometrā – o toč, tikai 170km/h, žēl, ka tikai līdz Talsu pagriezienam nokļuvām ar viņu. Nākamais mūsu pārvadātājs bija diezgan kluss vīriņs ar busiņu, kurā bija tik ļoti vēss un tā, ideāli vēss, ar kuru mēs aizbraucām līdz Mērsragam. Starpcitu,visos šajos mazajos ciemos/pilsētelēs tik daudz kafejnīcu un veikalu, gluzi kā sēnes pēc lietus. Miestā, šķiet mazāk māju nekā veikalu, piemēram, tajā pašā Mērsragā kādi 4-5veikali, un 3kafejnīcas. Neteiktu, ka šausmīgs pieplūdums ar cilvēkiem arī tur būtu, lai visi spētu kaut ko nopelnīt, bet vārbūt, vārbūt.
Tagag gan visa secība man ir sajukusi, ar to līdz kurienei braucām un ar ko braucām. Varu teikt, tikai to, ka bija vēl divi šoferi, viens līdz kaut kādam miestam , un otrs līdz kolkai. Pirmais vīrietis ieguva iesauku zivju vecis, jo visu ceļu viņs runāja pa telefonu par zivju /pirkšanu un pārdošanu. Smieklīgi tas, ka tiklīdz viņš ieslēdza radio tur skanēja dziesma par zivīem, totaly strange. Un nākamais onkulis bija tāds, kurš tik ļoti murmināja sev zem deguna, ka tik ļoti grūti bija saprast ko viņs saka, atlika vien māt ar galvu un teikt jā, šķiet, ka viņš neteica “es jūs nogalināsu un apēdīšu jūsu iekšas”, jo dzīvi palikām.
Tagad jūtos vēl vairāk saputrots, bet centīšos nesajukt gabaliņos.
Pačillojām kolkā un kā jau rakstīju iepriekš, mājās nebraucām ar pēdējo autobusu.
Dīvaini, ka izveidojās tāda situācija, ka tiklīdz mēs braucam uz Kolku visa mašīnu plūsma ir No Kolkas, bet tiklīdz braucam no Kolkas, tad visa mašīnu plūsma ir UZ Kolku. Tā nu mēs kādu pusstundu nosēdējām uz kolkas robežas gandrīz nevienu māšīnu, kas izbrauktu no tā miesta neredzot. Līdz beidzot mūs pāris kilometrus uz priekšu līdz Duntes pagriezienam aizveda kāda sieviete ar diviām sīkām meitenītēm. No tās vietas, savukārt mēs noķērām kosmosu. Precizāk sakot trāpījāmies mašīnā ar Režisori, kura piestradāja par klapīti un video kontroli , pilnmetrāžas filmas uzņemšānā Kolkā, veselus divus mēnešus. Tad nu sākās sarunas par Režisoriem un pazīstamiem vārdiem, 16mm filmām un 35mmfilmam, režisoru termini burtiski sprāga laukā pa logiem, par laimi, kuri bija aiztaisīti. Un Š, aizmugurē sēžot, noteikti bija gan jau, ka neizpratne un vienaldzība par mūsu sarunām. Mūs, režisore pameta Rojā, no kurā mēs nokērām ĪSTO ZIVJU VECI, respektīvi tā, ka visa mašīna pēc zivīm oda, labi, ka nevajadzēja ilgi un tālu braukt. Ā nē, pirms īstā zivju veča mūs pāris km uz priekšu paveda divi strādnieki, kas izsēdināja mūs uz lielceļa ar tekstu “Nekas, ka ārā lietus līst, pabučosies un viss būs kārtībā”, pabučoties, diemžēl, tā aŗī neiznāca, haha, bet toties noķērām īsto zivju veci (ekvivalentas lietas, ne?). Tad nu ar zivju veci līdz Mērsragam, kur ATKAL noķērām iepriekš satikto režisori, kura bija piestājusi nočekot vai viss ar mašīnu kārtībā, jo viņai visi midžināja – izrādās , ka lampas vislaik bija izslēgtas. Tad nu viņa mūs un mēs viņu pamanījam, lecam mašīnā un līdz pašai rīgai sarunas par LKA pasniedzejiem, režiju un visādām tādām lietām. Tāds nu arī izvērtās mūsu kosmiskais “last summer adventure”. Šoferus tik bieži mainījām, tāpēc, ka grūti ilgus gabalus braukt ar svešu cilvēku, kas nerunā nemaz, vai smird pēc zivīm, tālūk.
Arī pāris bilzukiņi, mcamca.
-
- Aiz Rojas
-
- Iekš Rojas “O”
Saprašana
22. Augusts, 2008 — KrustapsŠodien es te kādam centos apstāstīt to, ka galvenais ir saprast, ka kaut ko nesaproti, pēc tam jau vār sākt kaukulēt vārbūtības teoriju saistībā ar to, kā to nesaprotamo saprast un kāda būtu varbūtība to galu galā saprast. Bet šobrīd es tiešām neko nesaprotu. Un problēma ir tajā, ka es pat nesaprotu ko es tieši nesaprotu.
im totaly like “wtf?”
Kinocītu peldējums
21. Augusts, 2008 — KrustapsLKA bija vajadzība, nepieciešamība iesniegt motivācijas vēstuli, tad nu arī , beidzot, mans garadarbs ir pieejams publiskai apskatei.
Īsti neesmu pārliecināts vai motivācijas vēstulē ir pieņemts sasveicināties, tomēr pieņemšu to kā elementāru pieklājību un sasveicināšos ar Jums . Labdien, cienījamās kundzes un godājamie kungi, visi, kas šo lasa, mani sauc Kristaps Krūmiņš. Visi draugi un visi, kas mani pazīst, sauc mani par Krustapu. Šobrīd ir mazsvarīgi, kāpēc tā, bet es vēlētos, lai Jums šī vēstule būtu no Krustapa, nevis no Kristapa Krūmiņa.
Man nekad nav padevusies sevis daudzināšana, tāpēc nerakstīšu te, „cik labi es filmēju „ un „cik prasmīgs esmu un cik varu būt”. Lai saprastu manu motivāciju mācīties filmu un kino režiju, ir jāsaprot, kādas ir manas attiecības ar kino. Domājams, šo „jūtu” formulējums kalpotu kā pietiekoša motivācija vēlmei iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā.
Es mīlu kino, necerot uz pretmīlestību. Es to mīlu tik ļoti, ka es esmu gatavs tam veltīt savu dienu, nakti un visu savu atlikušo dzīvi. Es brokastīs uz maizes labprāt smērētu kino, pusdienās savus salātus aplietu ar filmu mērci, un vakarā, pirms gulētiešanas, ar kino uz zobubirstes izmazgātu zobus. Es vēlos, lai manās vēnās, blakus eritrocītiem un leikocītiem peldētu kinocīti, kas manām smadzenēm palīdzētu labāk saredzēt kadrējumus un izspriest, kur scenārijā beidzas ekspozīcija un kur sākas sarežģījums. Es gribu radīt īsu, garu, sliktu, labu, amatierisku, profesionālu, tradicionālu, eksperimentālu, komerciālu, neatkarīgu, jebkādu kino. Es, kā zivs, gribu peldēt visu kino procesu okeānā, kur dzīvo viss, sākot no idejas, beidzot ar gaismošanas kabeļu pārvietošanu un video kompresijas iestatīšanu. Tieši tik daudz man nozīmē kino.
Kāds reiz teicis, ka par režisoru nevar izmācīties, bet bez zināšanām par labu režisoru arī nevar kļūt. Varu teikt to, ka es gribu mācīties, lai varētu kļūt tieši par tik labu režisoru , par kādu es varu kļūt.
Džonijs Reps
21. Augusts, 2008 — KrustapsLai cik ļoti baidījos zvanīt un pārbaudīt vai manas asines veselas, tomēr šodien saņēmos, ne – patiesībā es nemaz neņēmos tik ilgi, vienkāŗši vislaik piemirsu, bet stress un panika tač bija, ja nu man kāda mirstamā kaite, nevar jau atstāt blogu bez neviena izcila ieraksta, tā lūk, tomēr neviena mirstamā kaite nav atrasta un mani eritrocīti un kinocīti (nākamjaā blogā šodien varēs izlasīt) nu , iespējams, jau plūst kāda cita vēnās.
lai gan biju apsolījies izdomāt šodien tikai divus litrus domu, tad šobrīd esmu krietni virs sava solījuma – vismaz pieci litri . Pieci litri, tāda lielā pieclitrīgā ūdns bondzele pilna ar domām, vau tā vien vēlētos nodzerties no kāda cita domu bondzeles. Par spīti tam vēl joprojām ir tā sajūta, nu jau liekas, ka tā vēstakaut ko labu, kas ir pavisam pretējais iepriekšējām domām. Un zaļās acīs skatīties ir pavisam.. pavisam!
bfs šodien noslinkoja, atīstītās holgas bildes nebija spējīgi ieskenēt, tad nu jāiet citu dienu.
Starpcitu, atziņa – Puikas sūta īsziņas, īsti vīrieši zvana. Es tad vēl pie puikām pieskaitāms.
Zone d’ombre
20. Augusts, 2008 — KrustapsThe zone Where Normal Things Don’t Happen Very Often – twilight zone.
Tieši vakarnakt man bija epic scare-o-thon. Izslēdzu datoru un ielienu gulēt, pēc kāda brītiņa, kad jau sāku migt ciet dzirdu kaut kādas sprakšķošas, šņācošas skaņas. Man sākās “what the hell?”, labi skaņas pazūd , tad nu es atkal cenšos iemigt. Otrais baiļu vilnis te pat, aiz pakalna. Sāk runāt balsis.. man acis kubā, ieslēdzu gaismu, kas atrodas tieši man virs galvas. Paskatos pulkstenī 00:14, konstatēju to, ka sātana laiks vēl nav. Labi, šķiet, ka balsis pieklusušas izslēdzu gaismu un liekos uz auss. Tiklīdz auss skar manu superjauko spilvenu sadzirdu kaut kādu kori (sātana koris?) , kam pa vidu kāds runā VĀCISKI (???), šķiet , ka Sātaniskā hitlera apokalipse ir skārusi mani. Tomēr, nekrītu panikā ieslēdzu gaismu un dodos inspektēt.
Izrādās man datoram tumbiņas bija palikušas ieslēgtas, un no viņām nāk šīs skaņas – grozot “volume” kloķi it kā šļūcu pa frekvencēm. Sķiet, ka būšu uztvēris kādu zemās frekvences radio staciju no vācijas, tikai jautājums tāds kurš vēl izmanto zemās frekvences, vai tad visi vēl nav pārgājuši uz FM? Otrs jautājums, kāpēc es ar savām tumbiņām esmu spējīgs uztvert Hitlerisko sātana apokalipsi?
Krēslas zona.
Toties šorīt piefiksēju mazu sīkumu, par ko līdz šim nebiju tā kārtīgi sagremojis.
Pamatskolas darbmācības stundas. Ko tik mums viņās nemācija, atceros 2x gadā visus drošības tehnikas jautājumus un visādi peace of shit rasējumi. Tad vienmēr tika teikts “nedrīkst liet skābi ūdenī, tikai ūdeni skābē un tad tikai pa naža galu, ar mazu strūklu” .
Tad nu šodien es domāju – WTF? kad man ir nācies liet skābi ūdenī vai otrādāk?
Un kāpēc lai tādu sūdu mums mācītu, ja tā patās mēs neko vairāk kā urbi un pašu finiera zāģīšus tajās stundās neizmantojām, kaut bija pieejamas virpas un kas tik vēl nē. Such a fucking waste of time.
Lācis
18. Augusts, 2008 — KrustapsIdeja, doma, kaut kas, ko šobrīd nespēju klasificēt, bet tā galvenā iezīme ir traģēdija / tragiskums.
Domājamais periods, periodiska domāšana, pereodisks lācis.
Tātad mana doma ir tāda, ka viss kādreiz beidzās jeb kam ir sākums , tam arī ir gals. Visur šis gals tiek atspoguļots tā lielākotiesi laimīgi, 99% filmās beigas ir paredzamas un pavisam noteikti laimīgas vai tāpēc, ka šeit visiem pietrūkst laime, ko nes laimīgas lietu beigšanās? Piemēram, sviests beidzās tieši ar pēdējo sviestmaizi, tualetetes papīrs beidzas tieši ar pēdējo dibena noslaucīšanu un laiks beidzās tieši tad, kad to vairāk nevajag. Vai tāpēc , ka dzīvē tā nenotiek visam ir jānoteik laimīgi un nemaz, nemaz traģiski? Jo parasti tualetes papīra neesamība tiek piefiksēta brīdī, kad izvades process jau ir beidzies un nu jau vajadzētu to papīru.. tik ļoti.
Tad nu mans režisoriskais prāts izspieda tādu faktu, ka visam, kas var beigties, lai tas būtu stāsts, pasaka, luga, dzejolis, dzīve, attiecības, kafija, lai kas , tam ir jāpārtrauc sava eksistence traģiski.
Traģisks nobeigums ir skaists, šķiet nesamērojami skaistākas attiecību beigas liekas traģiska šķiršanās , jo kāds no pāra nomirst, vai vienkāŗši kāds no viņiem ir atradis kādu citu labāku. Kuram gan liekas, ka laimīga šķiršanās ir skaista? Tieši tajā visā tas skaistums. Iespējams, vienkāŗši man ir neparasta gaume šajās lietās, bet domāju, ka tieši traģiskās situācijas turpinājums atstāj aiz sevis kosmiskos izvēles putekļus, ko tiēši es skaitu par pašu labumu. Patiesībā, traģiska situācija rada izvēli, savukārt izvēle nākotnē varētu radīt kaut ko tik pat traģiski skaistu vai pat vēl traģiskāku. Nāve ir skaistāka par skūpstu, bēres par kāzām un sabraukts kaķītis nekā pilns grozs ar dzīviem kaķēniem.
Sa-ļut
18. Augusts, 2008 — KrustapsVēljoprojām neizprotu to kā cilvēkiem var patikt salūts, vēljoprojām neizprotu vai vārds “vēljoprojām” jāraksta kopā vai šķirti. Tomēr, šķiet, ka tā doma par salūtu ir nedaudz aktuālāka nekā pareizrakstība manā blogā.
Šovakar, kad Marta likās tik ļoti priecīga un laimīga kā nekad, vēroju salūtu un klausījos operkoncertu no kāda balkona iepretīm AB-Dambim. Kosmoss tāds, ka tās uguntiņas un krāsiņās nemaz nepiesaista, nē – nav tā, ka nevaru skatīties uz salūtu, jo man iztek acis un izkūst smadzenes, vienkāŗši es nesaprotu kas tur TĀDS ir. Kas salūtā tāds, ka neskaitāmi cilvēki, ar neskaitāmām alkohola pudelēm ceļo uz centru, baros, vienatnē un vēl kā tik vēl nē, tikai tapēc, lai redzētu kā pāris tūkstoši latu tiek uzspridzināti, kā rezultātā debesīs planē krāsiņas un gaismiņas. Šķiet, esmu no pārāk tālām kosmosa dzīlēm, kur šādas kosmiskās krāsiņās un gaismiņas ir pārāk pierasta parādība, zvaigznāju izskatā, ka te nekāds vietējais salūts nespēj nekādīgi aizskart nevienu no manām emo-cionālajām stīgām. Labāk ar tomātiem nomētājam kādu baltu sienu!
Vakar atklāju jaunu LĪMENI sabiedriskajā transportā – Mikriņā. Šķietami, civilizēti dzērāji. 2L “Plostnieku” alus nevis pa taisno tika liets rīklē ne sev ne sievai, bet pildīts plastmasas glāzēs, no kurām tikai tad tika baudīts šis gastranomiskais (alkoholiskais?) brīnums. Žēl, ka glāzēm ir tendence plīst, it īpaši tad, ja tajās ir šķidrums.
+ internetā uzdūros 11.klases skolnieces(ču) prezentācijai Powerpointā par narkotikām, tāds kosmoss – 5slaidi un “informācijas pārpilnība” tiešām mani izglītoja attiecīgajā jomā. Te nu skrīnšots.
Es tiktiešām gribu zināt jūsu viedokli par šiem “secinājumiem” – omgwtflol.
