Un atkal nevaru izdomāt virsrakstu

Šodien, un nav jau pirmā reize, kad mani nokaitināja internetveikals, varētu paņemt nozagt kādu lētu vāģi un iebraukt viņiem tieši ofisā iekšā. Pasūtiju telefonu, teicās, ka būšot šodien, ne pasūtijuma apstiprinājums, kurā gribētos sagaidīt uzaicinājumu braukt viņam pakaļ ne zvans nav sagaidīts, kad zvanīju pats , ja nemaldos kādas pār-desmit reizes, neviens neceļ, uz visiem fucking trīs telefoniem. Brīžiem liekas, ka viņiem tur pastāv kaut kāds peldošais grafiks, un nejau tāds, ka visi ik pa laikam iet nopeldēties, bet tā, ka “aj šodien jauks laiks ārā – nestradāšu”. Labi, patiesībā nav ko iespringt, nav jau tik steidzami, pagaidām vēl neķeru pie sirds un nemirstu nost, bet tik un tā izjūtu PAMATĪGU telefona trūkumu savā dzīvē, un kārtējo reizi atgriežos pie jautajuma kā pie velna cilvēki varēja izdzīvot bez mobīlajiem. Tas taču nebija tas, laiks, kad vēl dauzīja divus akmeņus vienu pret otru lai iegūtu, piemēram, ēdienu, bet teiksim otrā pasaules kara laikā Eiropā un Amerikā taču lietas notika, par kurām vajadzēja steidzami komunicēt. Nē, nemelošu sev, nemaz tik ļoti neinteresē kā viņi tad un tur tika galā, bet pieķeru sevi pie domas, ka bez mobīlā nav forši, nepavisam.

Bez ieilgušajām bēdām par nozaudēto telefonu izjūtu arī māsas negatīvo nostāju par ceļojumu uz  Cēsīm sakarā ar dažu labu festivālu. Un pagaidām vasara nav tajās sliedēs, kurās es labrpāt to vēlētos, nenotiek hārdkoorīgas spontanas darbibas, pat tad, ja tādas tiek ierosinātas , tad seko atmaszska – aj nē, šodien neko negribās. Vienmēr tiek meklēti iemesli lai nepiedalītos, nevis paskatītos no otras puses, kāpēc tieši vajadzētu piedalīties. Pārņem bailes, ka tas tā ievilksies visas vasaras garumā, kaut kas ir jādara lietas labā..

Piemēram, pēc vakardienas, gandrīz visu atteikumu uzklausīšanas devos renegātam piemērotā ceļā ar velosipēdu. Aizripoju līdz Ķekavai, tur mazu aplīti izmetu, tad līdz Katlakalnam, Koop. Ziedonis, Rāmava, tā teikt izvēdināju galvu.

Līgo”svētki”

Nu jau veselas septiņas dienas, bez informācijas ievades no klaviatūras – savā blogā. Izlaidumā sadāvinātie ziedi lēnām atbrīvojās no jau sasmagušajām ziedlapiņām, piebiris viss galds. Domājams, ka neviens cits izlaidums šogad vairs nebūs jāapmeklē, Jāņi un Līgo arī šogad vairs nebūs, un ,patiesībā, tas pat silda sirdi vairāk, cik šis lietainais laiks spēj to atdzesēt.

Katrai darbībai, katrai lietiņai ir divas puses, viena, kas satur visu to, kāpēc šī lietiņa patīk, bet otra, kāpēc gribās to iemest kādā gaļas-smalcinātājā. Līdzīgi ir ar šiem Līgo “svētkiem”, kas nu jau kā aizvadīti.

Visam ir sākums, tad nu mani briesmigie Jāņi sākās cēsīs, kad pie mūsu bariņa, kas gaidīja autobusu piečāpoja divas tantes un uzsāka smadzeņu skalošanu par dievu, par Jāņiem, kā pagānu svētkiem un, protams, par grēku izpirkšanu baznīcā un “tā kunga Jēzus kristus priekšā”. Patiesībā, tas nemaz nebija tas smagākais , šī divu dažādu interešu sadursme – man kā atejistam un viņām kā fanātiskām bībeles piekritējām- likās drīzāk smīdinoša un pat savā mērā histēriska. Viņu apņēmība aizstāvot katru bībelē rakstīto vārdu pārējos aŗī sazīmēja smaidus. Bet vienu lietu, gan viņa pateica, kas skatoties uz turpmākajiem notikumiem, liek tā bišīt ar šķību aci paskatīties, par to lasīt varēs tālāk. Bet beigu beigās, dievam es neticu, beigta balle.

Divu stundu garš ceļš pa lauku kalniem un lejām aŗī nebija tas trakākais, vairāk mani sadusmoja fakts, ka ārā bija tikai nieka +12°C, kas manī raisīja pārdomas, ka pavisam biju piemirsis, cik ļoti ir jāieziemojas, pirms doties “svinēt” Līgo . Šortas un plāns džemperītis. Laika gaitā, kad uzradās sarunubiedri un kas tik vēl ne, aukstums palika otrajā, vai pat trešajā plānā un galīgi nespēlēja nekādu lomu vispārējajā fīlingā. Tā nu arī čillojot pienāca 00:00, kad bija jāsveic Jāņi, kad tas bija izdarīts,devāmies uz “Zaļumballi”, kur aŗī pēdējo reizi redzēju viņu. Atgriežoties, piefikšeju, ka man iztrūkst telefons un pēc pirmā zvana aŗī signāls vairs nebija. Fantastiskākais un visiem mērfija likumiem atbilstošākais ir tas fakts, ka nesen viesturam centos apstāstīt, ka es nesaprotu kā cilvēki var tik bieži pazaudēt telefonus un , ka man tas nekad nav izdevies un aŗī noteikti neizdosies nekad pazaudēt sau telefonu, kurš man jau kalpoja no 9. klases izlaiduma.

Izrādās, ka pa nakti aŗī līst lietus – šāda fakta piemiršana garantēja kedu palikšanu ārpus nojumes, pie pašas telts, kur tās nakts gaitā pildijās ar H2O, līdz no rīta tur jau vaŗēja peldināt kuģīšus un dažnedažādus ūdensdzīvniekus. Lieki piebilst, ka tie bija vienīgie līdzpaņemtie apavi. Un tas, nemaz nav traki, ja neskaita to, ka man vēljoprojām nāca raudiens par to, ka biju pazaudējis telefonu. Kamēr mēs ar Drāzēju gulējām, un būtu vēl ilgi gulējuši teltī, Sabīna un Annija izdomāja to, ka , ja viņas neguļ – tad nevajadzētu arī citiem gulēt, un uzsākās mūsu telts demontāža, kā rezultatā uz jumta sakrājies ūdens piepildija mūsu telti un guļammaisus. Viņu aktivitātēm piebiedrojās čalis, kurs izpīpē 4paciņas dienā sarkanā Marlboro, un mūsu telts , kas nemaz nebija mūsu telts, bet gan Pētera, tika apgriesta ar kājām gaisā un tika mēģināta ievilkt ezerā. Cik forši apzināties, ka tu esi pazaudējis telefonu, tev pilns guļammaiss un arī kedas ar ūdeni un tu esi sapinies teltī, pilnai laimei tikai trūka kāda ērce, kas vainagotos ar poti dibenā un slimnīcas apmeklējumu.

Galu galā arī šie Jāni un Līgo ir pārciesti un beigusies aŗī mana publiskā čīkstēšana. Gribu lai noskaidrojas laiks un lai rīt jau ir zila debess, jo ir daudz plāni idejas un lietas, kas jaizdara, par kurām, iespējams, pastāstīšu vēlāk. Viena no šīm lietām ir jauna telefona iegāde un piektdien jau fonofests.

Sinhronizācija

Šorīt nenotika sekmīga sinhronizācija starp manām smadzenēm un ķermeni, smadzenes pamodās līdz ar modinātāju pulkstens 10:30, bet ķermenis gulēja vēl līdz 13:00. Patiesībā, mani priecē šis fakts, jo darīt, šitik forša laikā, nav ko, šobrīd esmu tam dzīvs pierādījums. ļoti sen nebija tā gadījies, ka tiešam kā pamostos tā arī nosēžu visu dienu , līdz vakaram pie monitora, pat neko sakarīgu neizdarot, atļaušos taja vainot lietu. Pārvietošanās ar velosipēdu nav iespējama, pigmentācija arī nav iespējama, vārdusakot, sakarā ar to, ka norisinās vēl pēdējie eksāmeni, nekas kopistisks un jauks tā arī nevar notikties. Nespēju saprast kā es agrāk, senākos laikos, tā varēju nosēdēt pie datora, jo jau tagad jūtos emocionāli un garīgi iztukšots, bezspējīgs rīkoties.
Vakar man bija maziņs prieciņs, nesen, kad rakstīju par to, ka stokmanā nav labi dzerekļi atdzesēti, bet tagad vienmēr tukšais ledusskapis bija pills ar dzeramo ūdeni, lētu un garšīgu.

Vēlviens tāds ļoti dīvains fakts, bet esmu nolēmis , un pierunāts doties uz fonofestu, kāpēc? Iespējams, arī šī, šodien pavīdējušā iemesla dēļ, lai nesēdētu mājās. Daudz paziņu tur būšot, plus es pats personīgi tiku saukts līdzi, vismaz man gribētos tā cerēt. Vēl dīvaināk ir tas, ka agrāk šo pasākumu nosodīju, sakarā ar pārmērīgo alkohola lietošanu starp mazajiem “krutajiem” “alternatīvajiem” pokīšiem. Domājams, šī lieta arī šogad neizpaliks, bet ka nekā vienmēr pastāv iespēja noignorēt kādu, kas neizraisa patīkamas sajūtas. Pats vēljoprojām par šo lēmumu esmu šokā, bet tur būs DANSCOTHEEK, kas liek pakaļām ekslodēt.

300 Spartieši – Geji

Manuprāt, es pavisam netīši uzgāju pasaules smieklīgāko komēdiju, kuras laikā brīžiem no smiekliem uzsprāgst pakaļa un gribot, negribot no mutes nāk skaņas, kas līdzīgas “WTFFFFF? ZOOOOOMG ROFL ROFL LOL”. Šo komēdiju sauc “New generation” , jeb jaunā paaudzes dievkalpojums. Visu, protams, nenoskatījos, piefiksēju ka tas ir tas tikai uz beigām un tad pat ieklausījos , ko viņi vēlas pateikt.

Laikam raidījums bija par homoseksuālismu, jeb gejiem. Ko viņš teica?
“Tas ir pret dievu, ja stājās seksuālās attiecībās ārpus laulības, tas ir grēks, gluži kā homoseksuālisms”, dievs itkā atriebšoties visiem šiem grēkotājiem. Viņš stāstija, ka visi, kas nodarbojas ar seksu ārpus laulības tie paši geji vien ir, vismaz nelabāki noteikti, jo viņi stājas visam pretī, ko teicis ir dievs, jo dievs seksu ir paredzējis tikai laulībās.

Un izrādās vienas no dižākajām pasaules armijām arī bijušas geju armijas, kā piemēru viņš minēja 300spartiešus, kas atvairija Persiešu uzbrukumu. Viņi esot bijuši geji un viņiem nekas cits neesot bijis svarīgs kā tikai kopošanās ar saviem biedriem. Dievs viņus esot sodījis, tāpēc viņi arī nomiruši.

Pats labākais ka šī raidijuma laikā apakšā parādās teksts “Ziedo mūsu kalpošanai dievam, zvani. Viens zvans maksā 5ls”, kad to izlasīju, protams, man sākās spazmātiska reakcija mutes, sejas un , pēdu rajonā, kas atkal lika izdot tās skaņas, kuras minēju nedaudz augstāk.

Es pat pilnīgi “gribu” doties uz šo dievkalpojumu un kalpot dievam.

Un maza multenīte atmosfērai

Lustiņš

Centrtices spēks liek man tiekties uzrakstīt, dīvaini ir tas, ka šoriez tāpēc, ka gribās, nevis tāpēc lai visās šķirbās nesalīstu iekšā zirnekļi un nesaveidotu savus tīklus.

Atceroties vakardienas Arsēna tekstu “Kaut kāds sekss ir labāks, nekā brex” atkal sanāk ieslēgt roflmode_on, bet ne par to stāsts. Šodien mani apciemo idejas, un par vienu vēlme uzrakstīt, patiesībā, es tikko sāku domāt un nesaprotu, kāpēc man ir vēlme par to kaut ko rakstīt, gluži kā divas personas vienā. Jebkurā gadījumā – jābrauc uz munameģi. Pa, pa , pa.. šitajā steigā, stāstot ideju, piemirsās pateikt to, ka tiešām esmu “statistikas frīks”, man patīk skatīties kā aug , mainās cipari. Nejau par draugiem.lv vai krustaps.wordpress.com statistiku , bet vairāk par veiktā atāluma statistiku. Respektīvi, kopš esmu ticis pie sava felt`a vairs nav pieejams tāsauktais spidometrs, tieši tāpēc arī rodās stress! Es neredzu cik ātri braucu un neredzu cik daudz es esmu sabraucis kaķus – nē! KILOMETRUS! Tāpēc arī šodien ar cirvi un metinātāju, un sakot “cirvi un metinātāju” es domāju skrūuuvjugriežus, atdalīju savu veco ūberkūlo , un es nemeloju, spīd-o-metru. Tagad varēšu apmierināt savu vēlmi redzēt ciparu maiņu.. atkal.

Starpā-citiem, jeb starpcitu, te – mangaļsalā – vajag jaunu datorkrēslu, jo man nesimetriski tirpst kājas, kad te sēžu, laikam kaut kad jau kaut ko līdzīgu esmu rakstījis. JĀ! pareizi, tā bija arī tā dienasgrāmata par to, ka sēžot uz poda atradu sev kabatā mazo burkāniņu, kuru arī turpat uz vietas notiesāju, bet tas.. nu ir cits stāsts, kurš šobrīd , un jebkuru citu brīdi 5 000 000 gadus tālā nākotnē, nav revalents, jeb saistīts.

Ā pareizi, par to ideju – braukt uz Alūksni ar automašīnu vai autobusu un velosipēdus bagāžā, tur nobāzēties un tad ar vella-pēdiem uz Munameģi un tad vēl kādu gabaliņu pa savu ziemeļu kaimiņu zemi. Domāju realizēt kaut kad nākotnē – pēc jāņiem . Pagaidām jau divi dalībnieki zināmi, citi vēl nav informēti, bet , domājams, ka šis kalpos kā labs informātors, vismaz labāks nekā kaut kāda aprakstīta zvīņa.

Nightcrawlers

2:30 .. ierodos mājā. Rīt agri jāceļas, jācenšas apgūt visas pasaules vēsture divās stundās, bet , domājams, šī ieraksta pabeigšana un aiziešana gulēt par 30minūtēm velāk , nevajadzētu traucēt.

Ārā tiktiešām nakts, gaiša , gaiša nakts.
Man piemīt tā īpašība, ka es pastāvīgi un bieži pārdomāju notikumus un vārdus, kuri jau pateikti , pārdomāju ar domu, kas būtu mainījies, ja nu.. Tad nu šovakar, visu ceļu mājup, kopš ar Oskaru atdalījāmies no Martas, domāju, vai tik gadījumā tomēr nevajadzēja pavadīt martu.. bet ko nu par to, marta dzīva, mēs ar oskaru arī un kas bijis, lai paliek bijis, vismaz šovakar.

Palikt dzīviem šovakar ir svētki, ne gluži kā ziemassvētki, bet tādi svētki, pašiem sev, klusībā pasakot teikumu “jess, esmu dzīvs”. Varētu rasties domas kāpēc , lai mēs nepaliktu dzīvi, iespējams arī centīšos to apskaidrot. Pēc kino seansa beigām (00:40) bija jānokļūst mājās, jo mans ritenis bija atstāts pie oskara un, tramvaji nebraukā regulāri šādā vakara stundā. Tad nu maršruts, kurš, starpcitu, nav no tiem labākajiem, iesaku to iziet tikai tad, ja ir vēlme pēc asām izjūtām, sakās centrā. No centra tas veda gar zelta boulingu, uzvaras piemineklis, arkādijas parks, torņkalns, vecais ziepniekkalns, kur tika paņemts ritens un uzsākts 5km sprints līdz mājām.

Naktij piemīt sava burvība, sava garša un kŗāsa. Atkal saprotu, ka esmu vairāk nakts dzīvnieks, nekā dienas, jo naktī, patiesībā, jūtos kā mājās, zem sedziņas, labi. Nakts ir tas laiks, nē, nakts ir tā vieta, kur sastopas tik daudz pretstatu un tie eksistē viens otram līdzās. Luksaforu gaismiņas izgaismo ielas un to retos gājējus, tukšos trolejbusus. Itkā ir tumšs, bet patiesībā ir gaišš, viss ir saredzams, pat dažas lietas labāk nekā dienā un dažas lietas skaistāk nekā jebkad. Nestāvot uz vietas, pārvietojoties ir karsts, bet tajā pat laikā vēēss, pat brīziem auksts vējš ložņā caur džemperi, gar bāli neiesauļotām kajām, radot to dīvaino sajūtu, kuru varētu nosaukt vienā vārdā – Karstsauksts. Naktī arī skaņa mainās, viss apkārt ir kluss, bet katra mazākā skaņa liekas tik skaļa, pat tādas skaņas, kuras dienas laikā mūsu ausīm aizpeld garām nedzirdētas.

Man loti imponē kā sarkanais nomaina zaļo un zaļais nomaina sarkano, šī gaismu spēle luksaforos, gribās to fiksēt vai nu fotogrāfijā vai nu filmā, bet zinu, ka iegūtais rezultāts nebūs ne tuvu uz īstenībā redzētajam, tas radīs tikai blāvu klātienes sajūtu, apmēram tik lielu, cik gūsti tagad tu. Man patīk skaņa, kad aukstās gumijas riepas skar auksto asfaltu, veidojot pavisam siltu skaņu. Sajūta, ka katrs pretīmnākošais var būt tik pat lielā mērā tev draugs, cik ienaidnieks, nepamet ne brīdi. Ēnu spēles, ēnu dejas, jau iepriekšminētā vēja iespaidā. Viss šis ir kā perfekta simfonija, kur katra nots ir tieši tur, kur tai jābūt, katra sajūta un katra skaņa naktī ir savā vietā.

Gribu nomainīt dienu pret nakti … un dzīvot tajā mūžīgi.

EMOcionāls pārspriedums

Sūdzības, sūdzības, ponijs. Nākās dzirdēt, un nākās arī sadzirdēt runas par to, ka Krustapam kaut kas , iespējams, kaiš, jo , redziet, krustaps ne vairs raksta tik kūlīgus blogus, ne pats ir tāds, kāds parasti ir. Iespējams sava, ja ne visa, taisniba tur ir, tiktiešām krustapam kaut kas nav lāgā.

Uzsākšu ar to, ka saprotu, kapēc Endijs tik ļoti safanojās, ka saprata, ka šodien uzstāsies Levīti, vismaz viena no viņiem. Levitēju kopā ar levītiem.

Krustaps ir palicis emocionali noturīgs, pārāk tolerants, neizrāda ne prieku, ne bēdas, ne satraukumu. Iespējams, tā ir kā aizsargreakcija pret visu tuvojošos un jau aizgājušo stresu, pārbaudījumiem. Visas emocijas tiek noglabātas kādā lādītē, dziļi iekšā, tā ir un vienmēr ir bijis. Bet kas tad šoreiz īsti tas ir? Sevis pasargāšana no pārlieku liela stresa, bailēm, vilšanās vai arī patiešam uz visu iestājies “vienalga”, atceros, ka savos piecpadsmit gados tas saucās “pohujisms” un tas, kurš bija “pohujists” bija kruts cilvēks, kas ir mainījies? Iespējams , dziļi zemapziņā šī stīga tikusi aizskārta un ieskanējusies šī bērnības skaņa, kas liek darīt to un justies tā. Diemžēl, vai par laimi , šoreiz nav tas gadījums ar to saucamo “pohujismu”, tiktiešām tā ir emocionālas barjeras izveidošana, lai netiktu klāt , vai arī lai netiktu laukā, viss sliktais. Problēma ir tā, ka šai barjerai nav sargu, tādu vecu tantiņu, kas tur visu diennakti pavada šķirojot civlēkus pēc vecuma, rasas un reliģiskās piederības, tikai šeit sargiem vajadzētu laist iekšā un ārā visas labās emocijas – prieku , laimi un visam sliktajam ar tādu tantīšzābaku pa dibenu. Vai šī ir tā vieta, kad man jāsaka, ka man pietrūkst tantīšu?… ohh, es domāju sargu.
Kas notiks tad, kad manā kastītē paliks par maz vietas? jautāju tā, jo jūtu, ka tās pilnums drīz sasniegs atzīmi “o joptvai bļe, šas buģet zrivatsa”, nesaprotu tikai to, kāpēc mana kastīte ir apdrukāta krieviski..
Vai iespējams šo kastīti, glabātuvi ielikt kādā citā – lielākā kastītē? Tā, lai , kad tā sadomā, patiešām eksplodēt, lai tās saturs nespraucas laukā pa visiem caurumiem, bet gan lai paliek iekšā, lielajā kastītē.. un ar laiku, kad tā lielākā kastīte būs pilla, tad to varētu ielikt vēl lielākā, lai aizturētu postu. Izveidot intergalaktisko spraugu starp kastīti un kosmosu, tā, lai viss, kas nonāk kastītē, nonāktu arī kosmosā – tur daudz , daudz, daudz vairāk vietas, nepiepildīsies tik ātri.
Tikai tagad rodās kosmisks jautājums, vai es tiešam vēlos palikt tāds, kāds tagad esmu uz vēl ilgāku laiku?

Jo ir tāda problēma, problēmiņas kā automātiskā smaida savilkšanās mehānisma iztrūkums , debīlo smieklu neesamība, pat vietās, kad vajadzētu pārdzīvot – acu kaktiņi paliek sausi… kā tuksnesis, sen nav lijis.

Es baidos no izlādes, bet kastīte vēl arvien pildās…

Iespējams , būt forši cilvekam, bez šīs rūpīgi glabātās glabātuves, raudi , kad jāraud un priecājies, kad morāles un ētikas normu mehanisms tevī liek radīt smieklus.

Stokmans atmaskots

Ārā tāteikt ir iestājusies svelme, patiesībā, tā vel nav svelme, bet karsts tikunta ir. Kā jau karsta laikā ierasts tiek dzerti vēsi dzērieni un padzērieni, kas veldzētu mūsu slāpes un seksuālo apetīti jau nu nē, tikai slāpes. Stokmanā ir tāda fiča, ka ir tikai viena vieta, kur tiek dzesēti padzērieni, pārējā kaudze dzerekļu atrodas pavisam noteikti nedzesējamos plauktos blakus čipšiem un netālu no pelmeņiem, kuri , starpcitu, neveldzē nemaz. Iestājoties šim karstajam laikam, uz šo leduskapja funkciju pildošo plauktu, tikuši aiznesti tikai dārgie dzērieni. Tādi, kuriem cena ir tuvu , vai virs 1 lata. Kaut kādi dārgie minerāļūdeņi un sulu dzērieni, visādas bundžiņas, parasto mangali, kuram vajadzētu maksāt tuvu 30santīmiem var nemaz nemeklēt, tas atrodas tajā plaukā, kurš tuvāk pelmeņiem un čipsiem – lēnā garā sasniedzot temperatūru, kas tuva ūdens vārīšanās temperatūrai. Tātad, ja gribi dzert un ārā ir efing +24°C tad tev ir jātērē liela nauda par dārgiem un / vai negaršīgiem dzerekļiem, nevis par lētu aukstu , Latvijā iegūtu minerālūdeni. Kurš gan gribētu dzert karstu kokakolu vai karstu ledustēju?

Capts gailis, tuk tuk!

Ziņās, rādio un uz ielām dzirdami saukļi pret velosipēdistiem, ka šie ir sliktie un traucē autovadītājiem dzīvi, labākajā gadījumā – traucē braukt. Vārdu sakot, pašam esot automašīnas pasažierim vai sabiedriskā transporta iemītniekam bija pierasts, ka visi lamā riteņbraucējus par to, ka viņi pārvietojas pa ielas braucamo daļu, manevrē starp mašinām un velkā apspīlētas drēbes , labi , tas pēdējais gan tā pavisam nesaistīti, patiesība pat nezinu kāpēc tas tur tā uzpeldēja.

Ka nekā tagad iestājusies vasara un ir nomirusi jebkāda vēlme, protams, man šī vēlme jau ir mirusi kādus pāris gadus, pārvietoties ar sabiedrisko transportu, kaut vai tā iemesla dēļ, ka autobusos ir karsts , nav gaiss un ir jāelpo kāda cita jau ieelpotais un izelpotais gaiss, kas savā ziņā izraisa dziļu riebumu. Jebkurā gadījumā, pasaule neapstājās un pastāv vajadzība nokļūt no punkta A līdz punktam B. Ja atskaita visus sabiedriskos transportus un mašīnas neesamību tad vienīgais loģiskais pārvietošanās līdzeklis paliek velosipēds, kurš šobrīd visos galos tiek popularizēts, daudzviet tiek mēģināts ietekmēt cilvekus, lai viņi izvēlās zaļu pārvietošanās veidu – velosipēdu, nekā māšīnu, kas ne tikai nav ekoloģiskākais, bet arī brīžiem ir lēnāks un neizdevīgāks pārvietošanās līdzeklis pilsetā.

Domājams, ka visiem tas jau tāpat ir skaidrs, bet lieta tāda, ka velosipēdisti kā suga vispār  Rīgā nav mīlēti. Veloceliņu iztrūkums, neeksistē nobrauktuves no ietvēm, pat vietās, kur ir veikti svaigi ceļa remonti un ietves atjaunojumi ir 20cm kritumi no apmalēm, velosipēdistiem tā, bet kā bērnu ratiņi un invalīdi tur lai tik nost vai virsū (?),  un kas tik vēl ne, bet šoreiz ne par to, šoreiz par pašu cilvēku attieksmi. Ka jau sākumā minēju – autovadītāji ienīst, labi, ne gluži ienīst, bet izjūt nepatiku pret velosipēdistiem tikai tad, ja vini pārvietojas pa ielas braucamo daļu, repsektīvi iekļaujas vienā plūsmā ar mašīnām, nevis maliņā pa trotuāru. Kāpēc tad velosipēdisti pārvietojas pa ielu? Lielākotiesi tas nav tikai tāpēc, ka viņi grib sajusties kā “lielie autovadītāji” jeb justies kā piltiesīgi  satiksmes locekļi, bet gan tapēc, ka uz trotuāra, ja , protams, tāds eksistē valda īstie velosipēdistu nīdēji- gājēji. Gājēji kā suga ir īstākie nīdēji,  par ko pārliecinājies esmu pēdējo nedēļu laikā, kopš pārvietojos ar velosipēdu. Gājējiem lielā mērā ir vienalga vai aiz viņiem vai pretī brauc velosipēdists un viņiem ir pilnīgi vienalga, ka viņi iet tieši pa ietves vidu, kur ne pa vienu, ne pa otru pusi nav iepsējams apbraukt, rezultāts – velosipēdistam jābrauc uz ielas braucamās daļas un jātraucē autovadītajiem. Pat ja viņi redz, ka preti brauc velosipēdists viņi neiedomāsies paiet malā, jo liela mērā jūtās kā “ietves karaļi”, kuriem piemīt visas īpašumtiesības uz šo  asfalta kluci. Protams, ir izņēmumi , jauki gājēji, kuri pabīdās nostāk no ietves centra, lai varētu mierīgi apdzīt.

Labi, tas ir tā, ja ir gājēju ceļš, bet daudzviet vispār tāda ekskluzīva fīča neeksistē, tikai kaut kāda 30cm plata grants, smilšu un stiklu pilna strēmelīte, pa kuru teorētiski būtu jāpārvietojas, bet tiklīdz ļoti tuvu braucošie automobīļi ir iedzinuši tevi tajā mazajā taciņa, tā riepa iesēžās smiltīs un vai tiek pārdurta ar tiem stikliem, kurus radījuši garāmbraucošie autobraucēji, izmetot pa logu savas pudeles.
Tad nu rodas jautājums, vai labāk atgriesties pie K2 pārvietošanās līdzekļa, kas , diemžēl, nav tik ātrs un , kuram iztrūkst tā atmosfēriskā piegarša ar kukaiņiem , putekļiem acīš, vēju matos un salīdzinoši ātro pārvietošanos.

Tukšums

Nu jau apritējušas 4dienas, kad ir vēlme rakstīt , bet patiesībā nav. Vai citiem vārdiem sakot, ka domas par rakstīšanu apraujas tad, kad saprotu, ka tas , ko uzrakstīšu nebūs lasīšanas vērts. Šodien ir pārāk liels nogurums, lai ietu jaunu taciņu, sekošu citiem. Jau pieņemts, ka pēc kāda nerakstīšanas laika, nav svarīgi 2vai 200dienas, ka tiek stāstīts kas tad ir un kas tad nav.

Kas tad man ir? Godīgi sakot, nekā man nav, nejau tādā nozīmē, ka nekā jauna, bet tiešā – nekā, nekā, absolūti nekā man nav. Jūtos kā iekritis akā, kur esmu viens, pat ierasto varžu un to ekskrementu nav. Jūtos neiederīgs starp un apnicis draugiem, vientuļā klejotāja aktivitātes piegriezušās, tiktiešām kā akā. Bet nejau par to ir šis stāsts (starpcitu, par ko tad viņš īsti ir?)..

Esmu ticis pie sava pirmā audiobloga ieraksta, kurš pagaidām smagi feilo, jo, manuprāt (un Arsēnprāt) nepareizi iesāku, vajadzēja vairāk uz domām un emocijām spiest, nevis uz dienas pārstāstu, kurš, starpcitu, man nepatīk.

Tad nu ja interesē pirmais ieraksts var nokačāt un noklausīties te , spiežot pogu “download pirma_diena.wma” ->
http://www.soundupload.com/audio/g368gby4ah0w57p

Kas vēl? Ar katru dienu vairāk uznāk šaubas par iekļūšanu LKA, tāpēc baiļu mudināts aktivizēju savas pelēkās šūnas, cik nu viņu tur būtu, un cenšos izdomāt scenāriju. Staprcitu, esmu jau salīdzinoši tālu ticis ar to visu, bet pagaidām tas ir tikai manā galva, apskatāms diviem cilvēkiem(?) – man un zivij.

Vēl kādu noteiktu astronomisku laiku atpakaļ dabūju pacepināt savu nervu sistēmu. Sen nebiju pats devies pēc kartiņas autobusam, lai nu kā, bet sanāca tā, ka pirku kartiņu laikā, kad ir vislielākās rindas un ka jau pieņemts , kur rindas – tur arī tie, kas lien bez rindas. Pusstundu nostāvējos, visapkār redzēju, ka kāds no malas pienāk un tur kaut ko nomurmina un viņu palaiž, pārējie arī neko – neviens necīnās par savu vietu. Līdz pienāk mana kārta, stāvu jau pie kasēm ar naudu un lapiņu sagatavotu. Jau iepriekš pamanīju, ka man blakus viens tur attalāk nevarēja saņemties kādam pielīšt, tad nu izdomāja, ka es esmu viegli iespaidojams un “nagla” nostajas man priekšā. Man huuuuuuuuuuuge wtf? Tā arī saku “es atvainojos, bet ,manuprāt, rinda sākas tajā galā!” čalim “čo?”, man savukārt “wtf? /nomurminu/ atkal viens, kas “neprot latviski”. Rinda sākās tur, tāpēc kraties tālāk”, uz ko viņš atbildēja “čo ti skazal? gģe hoču – tam staju, poņal?” uz ko es pateicu ” tu nomirsi ja pastāvēsi 30minūtes, fucking īpašš jūties /uzmetu nievājošu skatienu uz viņu pašu/”, uz ko saņēmu atbildi “bļed, hočeš štobi tvoji očki (manas ūberkurtās brilles ar acīm) razabju? čo ti potom skažeš?”. Tomēr paņemu un nopirku pirmais kartiņu, kamēr viņš parazitēja uz kāda kārtējā bezmugurkaulnieka aizmugurē, sakot “bez obida, ja sģes bistro”. Kāds būs spējīgs apskaidrot , kāpēc te , letlandē ir tik daudz bezmugurkaulnieku, kuru lielais sakits liek vairoties arī parazītiem. Atsaucot atmiņā BEP`a stundas gribās zīmēt pieprasījuma un piedāvājuma līkni saistībā ar bezmugurkaulniekiem un parazītiem.
Starpcitu, šogad esmu ticis pie pirmā veloievainojuma, kurš radies pateicoties rīgas veloceliņu un gājēju celiņu infrastruktūras sakārtotībai, piemēram, tādai lietai, kā 30cm augstām apmalēm, no kurām nav nobrauktuves, kļova. Un tomēr, neskatoties uz to, man patīk dzīve kustībā, lai vai cik brīžiem grūti būtu mīties pret vēju , pa bedrēm un vai granti, tikuntā patīk. Patīk steigties un paspēt laikā, patīk vienkāŗši steigties, vai gluži otrādāk patīk čillā braukt, kā rezultātā dzīve tiek pavadīta kustībā. L:īdz ar šo atklājumu pie manis , šorīt , nāca vēlviens atklājums – nedrīkst tērēt savas stundas guļot, jāmostās deviņos, nevis divpadsmitos un tad visa diena, kā ar spaini galvā.

Itkā viss (?)