Pēdējo dienu vakaros, jeb naktīs vai kas īsti tagad skaitās pa laiku, nāk virsū baigais lūziens. Agrāk turēju ilgāk, pat miegs nenāca. Iespējams vainīgs stress vai arī zivis, es ,patiešībā, sliecos uz zivju pusi, jo viņas mēdz slepeni pievienoties un tad nosūkt enerģiju, lai uz vakarpusi nāktu miedziņš. Bet šovakar ne gluži par miedziņu.
Ceru, un ļoti gribu tuvākajās dienās dabūt aizrunāto diktafonu. Protams, ja tu šo lasi un tev ir diktafons, kuru varētu man uz kādu nedēlu aizlienēt, būtu uberkruti. Varētu kaut kādu ķīllu iedod, kā bundžiņu šprotes vai zeķu pāri. Jebkura gadījumā kaut ko kūlīgu, nevis kaut ko nepavism nekūlīgu. Tātad ja dabūšū to aparātu, tad plānoju izdarīt, kaut ko līdz šim nebijušu, so – ši laikam ir ta vieta, kad saku “saturās” , bet nē. Teikšu “saturās” tikai tad, kad būšu dabūjis aparātu, ja…
Un tagad ir tā vieta, kad turpinājumu uzraksīšu rīt, jo man ļotiļoti nāk miegs..
30. Maijs, 2008 plkst. 12:22 priekšpusdienā
“Hakuna matata- what a wonderful phraze”.
Klausieties, cilvēki, mīļie un nemīļie, diktafons nepieciešams patiesi cēlu mērķu labā, tas, kas tiks paveikts, ja Krustaps dabūs diktafonu, izmainīs mūsu un jūsu dzīves, iespējams pat globālos procesus n’shit, takā, viss skaidrs! Tā 1,2,3… DIKTAFONU!