Hakuna matata

Kamēr Viesturs un Oskars ir informātikas konsultācijās, kurās tāpatās neuzņems sev vajadzīgo informāciju, tikmēr mēs mirstam nost aiz garlaicības. Un piedevām svešās mājās. Martai ir galva spilvenā un viņas runu ir grūti saprast, gluži kā šausmufilmās, kad zvana bandīti un prasa izpirkumu, izmantojot balss pārveidotāju. Tātad es te sēžu, pie Viesturtēva datora un rakstu kaut ko, ko es vēl īsti nezinu. Vienīgi manā rīcībā ir informācija par to, ka vakar apsolījos , šodien pabeigt blogu. Tātad teorētiski šis raksts varētu būt kā turpinājums tam, ko isāku vakar. Kamēr marta savām pēdām uzmetīs kamieli.

Iespējams ka šis piederās pie autobusu stāstiem. Citreiz, pašam gribot vai negribot, sanāk uztvert citu cilvēku sarunas par visdažādākajām tēmām, par saņoku vai par sergeja kāzām, vai arī par kaut kāda furunkuļa nozāģēšanu no kājas vai sejas. Vakar uztvēru sarunu par ārstiem un to, ka Ivans nomiris. kaut kādas divas lauku (Valdlauču) bābas sarunājās, runāja krieviski, bet rakstīšu latviski, uzreiz tulkojot:

Pirmā bāba: Šodien uz bērēm biju, Ivans nomira.
Otrā bāba: Ivans? Tas, kas vislaik sēdēja pie piektā padjezda?
Pirmā bāba: Jā, tas pats. Sirdstrieka, lielupes kapos aprakām.
Otrā bāba: Ārstus izsauca, nepalīdzēja?
Pirmā bāba (krieviski skan labāk): bļed kakiji tut meģiki, peģiki ņe meģiki! Bļed vizaļi, a oņi tolka skazaļi “nomira”. ņinavižu etih meģikov – latišov. Oņi ņečego ņeumejut. Kupiļi vsje svoih diploma, i ķeprer toļko možet skazaķ “Nomira”.

Brīžiem un ne tiakai brīžiem, pat regulāri nākās uztvert visādas dīvainās sarunas, viena par otru briesmīgāka.

Nekādā gadījumā neskatities jaunāko indiana jones filmu. ļoti , ļoti ĻOTI kakaina filma. Visu filmu jutos apzagts par tām naudiņām un bija sajūta, ka caureja piepildīs visu pirmo auditorīju. Vai arī sajūta, ka filmu būtu radijusi Disneja studijā, nebūtu nekāds pārsteigums ja filmas vidū figurētu donalds daks vai arī mikīpeles. Sākot no filmas 4 līdz pēdējajai minūtei nav ko skatīties. Tieši šīs četras minūtes bija interesantas, jo visai kļovi bija parādīts oldskūlo amerikāņu vāģu “dragreiss” ar krievu armijas konvoju.

Karalis lauva

Pēdējo dienu vakaros, jeb naktīs vai kas īsti tagad skaitās pa laiku, nāk virsū baigais lūziens. Agrāk turēju ilgāk, pat miegs nenāca. Iespējams vainīgs stress vai arī zivis, es ,patiešībā, sliecos uz zivju pusi, jo viņas mēdz slepeni pievienoties un tad nosūkt enerģiju, lai uz vakarpusi nāktu miedziņš. Bet šovakar ne gluži par miedziņu.
Ceru, un ļoti gribu tuvākajās dienās dabūt aizrunāto diktafonu. Protams, ja tu šo lasi un tev ir diktafons, kuru varētu man uz kādu nedēlu aizlienēt, būtu uberkruti. Varētu kaut kādu ķīllu iedod, kā bundžiņu šprotes vai zeķu pāri. Jebkura gadījumā kaut ko kūlīgu, nevis kaut ko nepavism nekūlīgu. Tātad ja dabūšū to aparātu, tad plānoju izdarīt, kaut ko līdz šim nebijušu, so – ši laikam ir ta vieta, kad saku “saturās” , bet nē. Teikšu “saturās” tikai tad, kad būšu dabūjis aparātu, ja…

Un tagad ir tā vieta, kad turpinājumu uzraksīšu rīt, jo man ļotiļoti nāk miegs..

Rhubarb-bread

I`ve always had strange ways to study for my exams, for instance, writing this blog in English. You find it strange? Hopefully this article is not only going to boost my reading / writing skill, bet also yours, by reading it. First of all , i want to say that , i am not using google, or any books, what you see is what i know. I remember my ninth class English exam, i almost pissed my pants when i found out that i receaved a nine out of ten score.

I have new neighbors, you want to know how i know this? My sister went screaming some indian song in my room, saying that i should look out of the window at our neighbor house, there`s something fishy going on. She was right! There were two dark kids sitting on the neighbor house roof and watching the field. We found that very strange. From the distance there was no way to figure out what nationality where they. To me – thel looked black, afro – american black. To my sister – indian. To my mother – Jipsy. So who is right? Hopefully we`ll find out soon.
How else am i studying for tomorrow? – I`ve been watching English movies. Actualy they ware no movies, the thing i`m watching is “nip / tuck”, a tv series about plastic surgery and the lifes of plastic surgeons. Kristīne recomended this show, now i`m stuck on it. And it`s english, so.. bly listening i`m learning. Sounds bizzare, right? But sometimes this works better than some old-school learning by hart method. The next step to my studies is atleast 1hour reading. I found a book, that i was given , didn`t have time to read it, till now of course. The book is called “Lost city” by Clive Cussler. After the reading of annotation i found a spark of interest in me for this book. Sci-fi, mystery – my favorite taste.

Last few days i am thinking about changing the design of this blog.. probably a change of appearance is coming.

So i wish you all good luck @ the exams, see ya` later.

Kubiskā funkcija

Sinus ir pretīgs hipopotāms, bet kosinuss ir pieklājīgs hipopotāms, kas normālu cilveku valodā nozīmē , ka sinuss ir attiecība starp pretkateti un hipotenūzu, un kosinuss ir piekatete pret hipotenūzu. Līdzīgi ar tangensu un cotangensu, bet tiem iztrūks tā daļa par nīlzirgu. Tā arī noriss mana gatavošanās rītdienai, stresa nav.

Kas tad ar mani ir vai nav noticis pēdējās dienās un ko es gaidu tuvākajās dienās..

Kaut kā nespeciāli esmu uzsācis progresīvu pārvietošanos ar velosipēdu. Viss sākās ar to, ka pēc sporta ieskaites nezinājām ko darīt, tad nu izdomajām, ka brauksim pie viesturomītes uz Jaundubultiem (no Rīgas) paēst pustdienas. Kļova, todien nomočīju 64km. Nākamaja dienā sanāca iekāpt sabiedriskajā transportā, bet tas izraisīja vēl lielāku riebumu, nekā tas bija līdz šim. Visādi pretīgi cilvēki un gaisa trūkums, autobusā iztrūka arī putekļu un kukaiņu koktelis zobos un acīs. Tad nu varkar noripoju 25km, līdz centram un atpakaļ. šodien 45km – pa āgenskalnu , centru un vēl turp un atpkakaļceļš. Vienīgi jaatzīmē sev kaut kur ir tas, ka tādā vējā , kāds bija šodien, nav vēlams kaut kur braukt ar velosipēdu. Tās ir mokas, jau, kad biju ticis līdz ceļam, laukā no sava miesta, bija vēlme griesties atpakal. Jo bija tāda sajūta, ka es minos pret sienu, tiek patērēta liela enerģija, bet darbs ir mazs, sajūta, ka tu mītos pret sienu, tiek veikts minimāls ceļš.

Rītdien noslēdzas velorīga.lv rīkotais video konkurss, kura galvenā balva ir velosipēds. Es ceru vinnēt, bet es zinu, ka tā nenotiks. jo pēdējo reizi, kad cerēju pie šķietamas neesošas konkurences tā arī, salīdzinoši, neko aŗi nedabūju. Bet te pat ir uzradies konkurents, kas ar Latvijas himnas roka versiju un koku apskaušanu noteikti paķers žūrijas simpātijas. Tad nu arī mans turpmākais velosipēdista liktenis tiks izlemts. Braukšu ar sabiedrisko vai ar vinnēto mantu. Par motorolleri ir jaizmirst, jo cilvēks, ar kuru itka viss bija sarunāts pirms mēneša, vai pat pusotra tā arī neko nav izdarījis, bet vislaik saka “šonedēļ aizbraukšu”. Pats viņu kustināt nedrīkstu, nav ne tiesības, ne viņs reģistrēts. Labākajā gadījumā sods + aparāta konfiskācija.

Pavīdēja viens MTV starptautisks īsfilmiņu, jeb mtv reklāmas klipiņa konkurss, kura uzvarētājs tiek nosūtīts “kosmosā”. Es jau nu ļoti vēlētos tikt kosmosā, bet paskatoties, ko iesnieguši kaimiņvalstu iedzīvotāji, uzreiz rokām parādās 300kg liels svars, ka pacelt tās vairs nevar. Vienīgi , varētu pamēģināt uzcept kaut kādu 30sekunžu stop-motionu, tik iesniegšana ir līdz 1.jūnijam. tad nu jāsaspringst. Kādā no eksāmenu starplaikiem jāpiesēžas idejai, kuru gaidu atnākot tuvākajā laikā, un jārealizē. Patiesībā kaut kāda idejas bāze jau ir, bet vēl nekas konkrēts.

Vēl ir tāda fīča, ka pašam tā lāgā nezinot esmu iesaistīijes vienā velopopularizēšanas pasākumā, kas mijās ar ekskursiju pa āgenskalnu, tad nu tur ar viediem prātiem bīdīšu video štelles, diezgan kļova. Un ja rokās vēl varēs paturēt sony z1 kameru, tad liekas, ka vecākiem būs jālūdz sponsorējums, ar pamatojumu “izaugsmei”. J Kuru, protams, tā arī nesaņemšu, jo 3000Ls tāpatās nekur nemētājās.. vārbūt kāds grib pirkt manu aknu? Upurēšu 20 savus dzīves gadus videokamerai un kūlīgai jaunībai. a viss izdosies, tam teorētiski vajadzētu labi izskatīties uz mana CV , kuru plānoju iesniegt LKA pie iestāšanās procesa.
Šonakt redzēju sapnīti. Es netiku LKA, bet viesturs tika. Dīvaiin bija tas, ka žūrijā bija 1cilvēks – Zanes mamma, kurai nepatika, ka es pārāk daudz zinu un tas, ka es smaidu. Pats stulbakais bija tas, ka man likās, ka tā ir īstenība, tik sulīgs un dzīvs sapnis, ka es bezmazvai sāku raudāt. Sapnī, pirms pamodos, izteicu frāzi “ko lai es tagad daru savā dzīvē?”. Tāda neliela pārdomu viela man pašam, ko es varētu darīt, ja ne režisēt. Besī nebūt multifunkcionālai personībai, kas māk visu, daudz un labi.

Jo biežāk redzi, jo vairāk gribas redzēt

…Jo dziļāk džungļos, jo vairāk latvāņi. Arī tādi trīsmetrīgie, ja ne pat garāki. Gliemeži sabirst aiz zeķēm un iekš kedām, tad pie katra soļa kedā kaut kas nokrakšķ un gliemežu iekšas paliek uz pēdas un zeķes auduma struktūrā. Viss tas var beigties ar to, ka 3 cilvēki cenšas izštukot uz kuru pusi tad īšti griežas meitene. Vienam pulksteņrādītājvirzienā, citam gan tā, gan tā. Beigu beigās pie nekādiem secinājumiem tā arī nenonākam, jo katram viņa griezās uz savu pusi un katram vairāk attīstītāka sava smadzeņu puslode. Šodien, nesaprotamu iemeslu dēļ, domāšana par rozā ponijiem nepalīdzeja meitenei griesties uz otru pusi.
Jebkura gadījumā “nāc iekšā”, viņa teica:”būsim aizvējā”, bet durvis nespēju atrast un iekšā tā arī neiegāju.
Gluži kā sensejs, nododu tālāk zināšanas par to, ka zaļais ir japārkož, jānoloba nost, jaapēd. Tikai tad var ķērties pie baltā, kas sniedz kosmiskas sajūtas.

Es teiktu, ka ļoti šaurs, tieši tik šaurs ievads, cik šaurs ir viens cilvēks …Cik  tad grādus plats ir cilvēks? Ja nu pie šī skaitļa kāds nonāk, tad tieši arī tieši tik grādu plats šis ievads. Lenķis alfa atbilst ievada lenķim, ceru, ka jautājumu vairs nebūs..

“Saģērbieties svinīgi” vai “saģērbieties zolīdi, svētku tērpos”. Vēljoprojām man ir neizpratne kapēc uz ieskaitēm un / vai uz izlaidumiem esmu spiests ielīst melnajā moku rīka, kuru daži mēdz dēvēt par uzvalku. Vai ieskaite, eksāmens ir svētki? Uzvelkot uzvalku, jeb “svētku tērpu” es izrādu lielāku cieņu skolotājam, kuru patiesībā nespēju ciest? Atkal sanāk ar seju iebraukt loģikas melnajā caurumā. Uzvalkā taču ir karsti, nav ērti, kāpēc lai es tādā sēdētu pāris stundas? Protams ar uzvalku slikti, bet bez uzvalka visiem šķība acs un jautājums “kāpēc neesi uzvalkā?”, vismaz devīto klasi beidzot tā bija, un arī tā bija ģeogŗāfijas eksāmenā, uz kuru ierados pavisam casual. Un nejau tikai šie vārdi par uzvalka iztrūkumu nāk no klasesbriežu puses, bet gan arī no skolotājas, nē, patiesībā, lielākotiesi no skolotajām, klasesbiedri otrajā vietā pēc kritizēšanas. Būtu mēs atraduši zaļo uzvalku, būtu sēdējis zaļš un laimīgs savā eksāmenā, no citiem piesaistītu kādu uzmanības elektronu , bet pats galvenais – BŪTU ZAĻŠ! Bet tā kā neesmu zaļā uzvalkā tērpies, kā gribētos, tad nāksies iet diezgan defaultā outfitā, neiešu mocīt sevi.

Zaļas rūtiņas

Žūst mati, žūst arī te atstātā virtuālā tinte. Kad mati izžūs , varēs iet gulēt, bet tinte izžūs pati no sevis.

Pēdējās dienas vidusskolā, izbaudām, vai gluži pretēji  tieši neizbaudām pēdējās skolas dienas. Citiem murgs, citiem kosmoss. Man tas ir murgs ar kosmosa piegaršu. Jau kādu laiku atpakaļ Raitis savā draugiem.lv bloga rakstīja par to, ka izglītības sitēma neparedz tādu lietu, ka cilvēks var nenākt uz skolu, bet kamēr viņam viss ir sekmīgs viņš var piekļūt pie eksāmeniem un pabeigt skolu, kas , staprictu, arī man liekas liela, liela, LIELA, netaisnība.

Vairāk šobrīd par citu netaisnību skolā, par atzīmju samērīgumu. Kā tas nāk, ka cilvēkiem, kuri atsevišķos priekšmetos nerubī neko ir vienāda atzīme ar mani vai arī labāka? Un kā viņi iemanās to izdarīt nenākot uz stundām. Atnāk reizi mēnesī, atstāsta kādu divus mēnešus vecu parādu un saņem labāku atzīmi nekā tie, kuri vienmēr iet uz stundām un laicīgi visu izpilda, man tas veido motivācijas noplūdi. Vai arī tie, kas tiklīdz pardzird par atzīmju izlikšanu kā daudz mazas straumītes pietek pie skolotājas galda un sāk stāstīt “jā man bija tas un bija arī šitas” līdz beidzot izveidojas situācija, ka cilvēks kurš pasaka “for my breakfast i like buterbrodi, un kā skolotāj ir tēja? ā – wiz tea” . Vai arī cilvēks, kas prasa “ko nozīmē afraid?” “kā rakstās tu – angliski?”.

Vēl kosmosīgu piegaŗšu piedod tas, ka citi skolotāji rīkojās pēc shēmas “pirmajā pusgadā tik, otrajā tik – nu likšu to labāko rezultātu”, bet citi rīkojas pēc “pirmajā tik, otrajā tik, ielikšu kaut kādu trešo – ne pa tēmu.”

Labi, ka tas viss tūlīt tūlīt beigsies, tāda vien sajūta, ka tūlīt nozvanīs modinātājs, es pamodīšos un tas viss būs jau beidzies, bet līdz modinātajam jāgaida vēl sešas ar pus stundas.

Gaidu piekto dienu un 26 datumu, cerams, ka abas šīs dienas nāks ar priecīgām vēstīm.

Un Mārtiņš Ķibilds teica, ka Apturētās kustības video par velosipēdistiem ir reāli kruti uztaisīts, kļova.

Lieku lādēties fotoaparāta bateriju un peldu uz gultas pusi, cerams, ka atkal neaizdomāšõs par to, ka jau ir 2008. gads, bet es it kā tas būtu vakar vēl spēju atcerēties, kā burtnīcās ierakstus , datētus ar 2000 gadu. Kur palika šis laiks un kāpēc tas kaut kur palika?

Tuvojās arī ponija 1 gada jubileja – 20.jūnijs, jāgatavo rozā torte!

Interesants video

http://www.youtube.com/watch?v=SFV6h6MXQkI

Arsēns padalījās ar linku, riktīgi šiki

[0:55:57] Krustaps says: piešāvos
[0:56:12] Krustaps says: mēgināju kaut kādu kvadrātsakni vilkt
[0:56:25] Krustaps says: sāka griesties pretpulksteni, domāju par dejojošiem ponijiemun sāka griesties pa pulksteni.

Pildītā spalva

Lietas lēnām sāk atgriesties, lietas lēnām sāk apgriesties. Beidzot atkal manā kabatā sildās mans sīmenis, komunicēt ir vieglāk un nav jauztraucas par to, ka pēkšņi viņš varētu pārlikt laiku par stundu uz priekšu vai ko tamlīdzīgu, kas varētu pabojāt manus nervus.

Jau kādu laiku atpakaļ izjutu nepamatotas dusmas un naidu pret maziem bērniem, vismaz citi apgalvoja, ka mazus bērnus nav jāienīst, bet gan jāmīl un vēl izskanēja tāds arguments, ka mēs taču bijām tādi paši bērnibā.

Tad nu kopš sestās nedēļas dienas paŗādījās izteikts naids un ļoti stiprs pamats tam, ka jāturpina ienīst mazus, kaitinošos bērnus. Kā zināms sestdien bijām nodarbināti ar apturēto kustību jeb video rullīša radīšanu saistībā ar velispēdu. Mūsu filmēšanas laukums sniedzās arī laukā no iepriekš izvēlētās terotorijas – viestura dārza. Ārā jau kādu laiku knibinājāmies ar tiem riteņiem un kosmiskām izdarībām, līdz pie apvāršņa parādījās divas mazas meitenītes (noteikti nav īstais raksturojums viņām), kas uzreiz sāka lietot necenzētu valodu un pielietoja fizisku spēku. Pēc mana “aptuvenā-bērnu-vecuma-noteikšanas-skila”, kas brīžiem ir diezgan mānīgs, varu teikt, ka viņas noteikti nebija vecākas, par citam otrās klases iemītniecēm, respektīvi, viņas gāja kādā pirmajā klasē, ja nu vēl ne zemākā mācību statusā, jeb bērnudārzā. Iesildījās viņas ar tādiem tekstiem kā “ko jūs darat? idioti” vai “jūs esat stulbi” un “tu esi debīls, tev uz galvas ir zeķe”. Tā, kad viņas bija iesildījušās ar nepamatotiem apvainojumiem sāka grūstīties, gāzt zemē statīvu un nākt viestura sētā, par spīti aizliegumam. Vienu brīdi man parādījās vēlme, lai viņa nogāž statīvu, sasit fotoaparātu, bet tad apskatīju viņu apģērbus.. nonācu pie secinājuma, ka tās ir kaut kādu dzērāju meitas un senčiem liels pofigs par to kur viņas ir un ko viņas dara, tātad – sasitot fotoaparātu, kompensāciju es visticamāk nedabūtu. Nebija arī īsta skaidrība, kur katra no viņām dzīvo, jo kad gāju lūkoties uz sētu, no kuras puses viņas nākušas – neredzēju nevienu dzīvu dvēseli. Manī bija vēlme padirsties , pardon my french, ar viņu vecākiem, jo es tā krietni virs pakāpes “ļoti” uzvilkts.

Kas ir stulbākais šajā situācijā? Tas, ka tev sper pa pakaļpusi, grūsta, sper pa kājām, verbāli aizskar un pazemo, bet tu šajā lieta neko nevari darīt, jo tie ir mazi bērni. Es jau biju tik dusmīgs, ka vēl kāds vārds vai negatīva vibrācija no viņu puses un manas smadzenes uzsprāgtu un to elementārdaļiņas uzlidotu augstak par kosmosu, sasniegtu krabja zvaigznāju un vēl tālāk, līdz iekļūtu kāda melnā caurumā, kur kļūtu par kaut kā, jeb lielā nekā sastāvdaļu. Goda vārds, ja kāda no viņām būtu džeks un vismaz 17 gadus veca, es viestura statīvu viņām iegrūstu tik dziļi rīklē, ka … (brīva vieta jūsu komentāram).

Arī šodien uztvēru ziņojumu par to, ka mazi bērni nav patīkami, un sakot “nav patīkami” es domāju ir jāienīst. Ļoti vai pat pārak agresīvs sīkais no kādas pirmās klases sāka grozīt autobusu pieturas sarakstus, līdz novilka viņus tuvu zemei, un viņš sāka tos spārdīt, tas ilga kādas 5minūtes, kamēr viņs izgāza daļu savu dusmu par kaut ko uz šo autobusa sarakstu – kosmoss. Labi, ka pienāca autobuss, savadāk autobusu saraksts varētu sākt raudāt vai pasūdzeties mammai.

Novinka

Vienmēr ir kaut kas jāupurē, lai iegūtu kaut ko labāku, vai tomēr beigās to pašu, ja ne vēl ko sliktāku, kā rezultātā sanāk, ka upurēšana bijusi velta. Tad nu arī šodien 50m attālumā no manis atradās trieka, ielādēju bildes datorā, noņemu fotoaparātu, nolieku malā, jo bača iztukšojās. Pēc kāda laika slēdzu iekšā – nekādas reakcijas, nodomāju ,ka taču baterija izlādējueises – ieliku otru. Bet ieliekot otru – reakcija tāda pati, jeb nekāda. Sirdspukstu skaits minūtē pieauga līdz kādiem 90sitieniem, jo zināju, ka otra bača taču aŗī lādēta vakardien, un nav bijusi ielikta fotoaparātā, kopš noņemšanas no lādīzera. Tad nu saskābu un sāku jau aptuveni kaukulēt cik daudz naudas atkal jātērē fotoaparāta remontam, jo pēdējo reizi tie bija 150ls par slēdža remontu.

Tad ko īsti es upurēju? Kas bija tas, ko es dabūju – pazaudējot fotoaparātu? Tās bija 1200fotogrāfijas, jeb 2minūšu video, kuru rādīs gan Botāniskajā dārzā iekš viena pasākuma, gan sūtu vienam konkursam (velosipēda aizsardzība no zagļiem un /vai velosipēdista drošība velosipēdam nepieciešamais aprīkojums).
Patiesībā, neko neesmu upurējis, uzlādēju baču – viss aizgāja. Laikam tā otra neorģinālā ķīniešu bača netur diezko ilgi , vai netur pavisam, tapēc arī no viņas nekāda reakcija nebija… bet ja jau nekas nav upurēts vai tas nozīmē, ka rezultāti nebūs.. ?

1200 – 1400 kadri laikam pagaidām ir mūsu iespēju robeža, kuru samazina dažādi fizeoloģiskie, garīgie un ģeogrāfiskie faktori. Fiziskais nogurums, besītis, te mākoņi – te saule, kaut kas nesanāk, 400 kadri pa velti un tā tālāk.

Un atkal man ir tā defaultā sajūta, ka nepatīk tas , kas ir uztaisīts. Tā ir ar katru veidoto filmiņu, klipiņu vai sazin vēl ko.. viesturs skaidro to, ka es vislaik skatos uz tiem klipiņiem no malas filmējot (šoreiz fotogrāfējot) un man jau viss sāk apnikt. Patiesībā, augstāk es nepareizi noformulēju, nevis nepatīk, bet neizraisa nekādu sajūsmu, sliktākajā gadījumā neizraisa nekādu emociju.. VISPĀR! Vietās kur jāraud – defaultā seja, vietās kur jāsmejās – defaultā seja. Paškritika..?

Uzdevums

Šīvakara galvenais uzdevums, ja neskaita ķimijas grāmatas izlaizīšanu no A līdz Z, ir samierināties ar sakāvi. Ziņas, par to, ka tu biji 1cm no uzvaras nepalīdz, gluži pretēji, liek domāt ko varēja savādāk vai ko vispār nevajadzēja. Šādas sajūtas man nebija bijušas labi ja vairākus gadus, kāpēc? Šī knapi-uzvaras garša skolā jau sen mani nepavada, pavism vienkāŗša iemesla dēļ , tas tāpēc, ka lielā mērā un uz lielu daļu atzīmēm man ir “jeah.. whatever”, kaut līdz nākamajai atzīmei ir pietrūcis viens punkts.  Nekāda sacensību garša nav jūtama manā mutē jau vairākus gadus. Bet šovakar man pastāsta par to, ka tik tiešam man pietrūka viens punkts līdz visai ievērojamai uzvarai.. nervi čupā, noteikti pa nakti murgošu, spļaušu asinis un raudāšu spilvenā un uz grīdas… man ir dotas divas stundas, līdz gulētiešanai lai ar to tiktu galā, cerams , ka tas netiks galā ar mani, savādāk tiešam būs jāspļauj asinis guļot.

Kosmiskā kārtā vakar atcerējos par ipodā iebūvēto fīču – modinātājs, bija kļovi celties ar vienu no maniem playlistiem, piemēram, skanot AC / DC – long way to the top. Šovakar jāsastāda plejliste ar “morning songs” .

Pitbull – bojangles

Sveicināti jaunā sadaļā translācijas, jeb tulkojumi. Kaut kad sen atpakaļ darīju TO draugiem.lv bet tagad dzirdot dažu labu gabalu sagribējās darīt TO atkal. Diezvaj tulkošu visu dziesmu, jo principā tur 90% gadījumos vislaik atkārtojas viens un tas pats, tāpēc tikai tās savādākās daļiņās iztulkošu.

Šitas video diemžēl neatbilst tiešiem lirikiem, jo tas ir remiiiksss, bet fīča tā pati

Puika tu nogalināji šito vienu suni
Ja tu nezini viņas vārdu ir vēsi saukt viņu šitā

Ģiga ģiga,s sauc to meiteni Bojangļis
Ģiga ģiga,s sauc to meiteni Bojangļis
Ģiga ģiga,s sauc to meiteni Bojangļis

Nes to, nes to atpakaļ
Nes to, nes to, nes to atpakaļ , hei.
Nes to, nes to atpakaļ
Nes to, nes to, nes to atpakaļ , hei.
Nes to, nes to atpakaļ
Nes to, nes to, nes to atpakaļ , hei.
Sekojošais nav tests dīdžei

/skan tas pats tikai Espanjool/

Es redzu kā tu kusties un es fotogrāfeju tevi kailu
Mazulis kustina to lietu, mazulis kustina to lietu, mazulis kustina to lietu
Es gribu savākt tevi uz būm būm istabu
Lai mēs varam to darīt kā būm būm būm

Bauda, jā, dievs svētī
Es mīlu savas sievietes, nobalsotas trīs iks
Ļauj man parādīt kā mēs to daram apkārt te
Vīrieši, sievietes te netēlo , viņās paliek kailas te

Tā ir da zeme, nekādu krūšturu, nekādu atvilkņu
Da zeme, kur viņi kliedz ” ņem to nost”
Da zeme, kur viņi apgriež iekšas-uz-āru savas meitas
Tikai ieplāno nolaizīt tēvu, mums tās ir`

Ļiki, ļiki, ļiki mums patīk
Ļiki, ļiki, ļiki viņiem patīk
Ļiki, ļiki, ļiki jums patīk
Ļiki, ļiki, ļiki , Dīdžei

Nes to, nes to atpakaļ
Nes to, nes to, nes to atpakaļ , hei.
Nes to, nes to atpakaļ
Nes to, nes to, nes to atpakaļ , hei.
Nes to, nes to atpakaļ
Nes to, nes to, nes to atpakaļ , hei.
Sekojošais nav tests dīdžei

Aiznes to, aiznes to uz māju
Ballīte, es to ņemu, es to ņemu līdz viņas mutei
Puika, esmu ņēmējs, esmu ņēmējis -aizved viņus uz dienvidiem
Kur skolas dabū klasiķus kā džei zī (J-z)

Pitbuls vienmēr repo par puikām augšā ceļā
Tiem puikiem kuri kliedz “mēs bāze pūst”
Uzmanies, viņi uzkārs birku uz tava īķšķa
Brīvības pilsēta atstās jūsu dibenu Jānis Dougs