Repuhs, puk puk

Šodienas dažādo notikumu virkne rosina vēlmi apēst vēl kādu sputņiku. Ta laikam arī būs jādara, jo sputņiks ir mans draugs un viņš man garšo. Bet ko nu par to..

šodien iznāca paņemt fotaparātu līdzi uz skolu un gribot vai negribot sanāca iemūžināt skolas ikdienu,pat ja ne ikdienu tad šodienu toč es iemūžināju, līdz beidzot kļaviņš jautāja “a ko viņš vislai foķē?”.

Iemūžināju dievīgo angļu valodu, fiziku un vēl tradicionālo darbību ar saldajiem.
Jā – mēs šodien atkal mielojāmies ar mazo saldajiem.

Dīvaini, ka saldos pēdējajā laikā dod otrdienās , parasti bija ierasta lieta, ka starp kulturvēsturēm trešdienās ar viesturu devāmies pielitot savas hitmana, plēsoņas un altaira zināšanas – lai tiktu pie kārotā saldumiņa.

Angļu valoda – kā parasti, ļoti ULTRAMEGA sakarīga stunda. Visi tik ļoti ieinteresēti, skolotāja ar sevi runā kaut ko zem deguna. Kosmoss, interesanti bija tas, ka anglenes skolotajas mistkastē atradās D-light pudele. Vau, interesanti, kurš to tur atstājis? Skolotāja vai kāds no skolēniem? Es jau zinu, bet nebūtu korekti par to rakstīt. Sanāca arī tā teikt “ekranizēt” viestura nesaprašanu, un starpcitu angļu valodas kabinetā ir pulkstens kura ciparnīca iet sekojoši -> 1, 2, 3, 5, 4, 6 utt.

Viss – tā ļoti dīvaini un nesaprotami. Piemēram, krievu valodas skolotāja šodien ļāva visiem neko nedarīt. Šveds sauļojās, oskars atbildēja viesturam uz nacistu sms un es fotogrāfēju notiekošo. Un notika arī fizikas momentuzņēmums, vauč.

Un kā jau parasti pašās beigās esmu par kaut ko neizpratnē. Laikam Latvija ir viena no tām valstīm, tāteikt loģikas galvaspilsēta. Kolīdz tiek šķērsota ūdens, zemes vai gaisa robeža uzreiz iestājās, precīzāk pazūd , jebkāda loģika visā.

Tēma kā jau ierasts – sabiedriskais transports. Ārā ir pēdējās dienas ir diezgan liela, bet patīkama svelme. Man tikai tāds jautājums, kur , kādā ziemeļu valstī, tiek ražoti autobusi “solaris”? ( uzzināju – Turcijā. Laikam turkiem nekad nevar būt par karstu). Viņos ventilācija un gaisa apmaiņa ir pielīdzināma nullei. Drīzāk pūcei aste uzziedēs, nekā šajos autobusos tiks nodrošināta sekmīga gaisa apmaiņa. Pirmkārt, paveramie lodziņi, pagāžamie uz sevi, neļauj gaisam iekļūt salonā, tikai kaut kādā veidā , MINIMĀLI, ļauj izplūst laukā esošajam. Ar jumta lūkām situācija tā pati – gaiss tiek laukā, bet iekšā necik. Pieņemu, ka šie autobusi tikuši ražoti kādai ziemeļu valstij, kur tāpat ir auksts un nevajag lai aukstais gaiss nāktu iekšā. Vēl ir vecie mercedess tipa autobusi, kuriem logi ir atbīdāmi, gluži kā vecās sekcijās stikli. VIņus var pavērt un , manuprāt, nāk pietiekoši liels daudzums ar gaisu iekšā, sniedz patīkamu veldzi. Tikai liels gļuks šajos autobusos ir tāds, ka pēdējās dienas, kad esmu braucis – šajā karstumā – šajos autobusos ir ieslēgta pečka , jeb strādā sildītāji. WHAT THE FUCK? Iekšā 24+ grādi, un vel radiatori ieslēgti. Un vēl visi krutie cilvēki smird, svīst un netaisa vāļā logus, jo , redziet, viņiem sapūtīs kaut ko. Par šo sistēmu varētu vēl daudz un dikti stāstīt, bet manurpāt liela daļa jau tāpat ar to ir sastapušies un zin patriezējo situāciju.

Un man atliek vien gaidīt dzeltenā pļerdaka reanimāciju.

Solis tuvāk protēzēm

Šodien notika vēlviens leģendārs zobārsta apmeklējums un vispār kas tik šodien nenotika.

Pie zobārsta nemaz nebija tik traģiski, ja neņem vērā narkozes neesamību. Vismaz siekala pēcāk sabiedriskajā autobusā netecēja siekalas un komunikācija ar citam cilvēciskām būtnēm nesagadāja problēmas. Un runājot par komunikāciju, šķiet, ka dažiem manis un latviešu valodas saprašanas problēmas sagādā pat tas, ka man nav narkoze.

Sēžu pie rentgena kabineta. Uz durvīm milzīgiem burtiem rakstīts “NORĪKOJUMUS IENEST KABINETĀ” un zemāk, bišķīt mazākiem burtiem – “rentgena kabinets”.

Sēžu, pienāk vecis.

V: Kto posļedņij v očereģ?
K: Neviens, jums norīkojums jāienes kabinetā un tad jūs pasauks, gluži kā uz durvīm rakstīts.
V: čego?
K: Lūk tas, kas jums ir rokās ir jāienes lūk tur, iekšā kabinetā un tad jūs pa mikrafonu pasauks, kad būs jūsu kārta. / ar pirkstiem rādiju uz katru lietu, durvīm, norīkojumu un skaļruni/
V: ā, etogo nada vnutri ostaķ? – poņatna
K(nomurmina): fucking retard!

Pēc 2minūtēm pienāk veca tantīte:
T: Kurš pēdējais uz rentgenu?
K: neviens, jums norīkojums jāienes iekšā un tad jūs izsauks, gluži kā uz durvīm rakstīts.
T: kas?
K: Jums rokā ir papīrītis – norīkojums. Tas jums jāīenes iekšā, lai daktere jūs pēctam varētu pasaukt pēc jūsu vārda.
T: ā tas te ir jāīnes iekšā ?
K : jā

Vēl pēc divām minūtēm pienāk vēlviens vecis.
V: Kto posļedņij v očereģ k rentgenu?
K: ienesiet iekšā norīkojumu un jūš izsauks!
V: što?
K: To papīru, kas jums rokās – ienesiet iekšā, tad jūs izsauks.
V: a kto posļedņij?
K: TO – IENESIET TUR, TAD JŪŠ IZSAUKS!!!!!!
V: nu ladna.

Normāls stress test tā jau sakairinātai nervu sistēmai.

Esmu palicis arī bez matiem, kā citi saka nav nemaz tik traki, bet tikutnā.. esmu bez matiem! Īstenībā arī pie friziera atrodoties es sapratu, cik briesmīgi ir skatīties uz sevi spogulī TIK ilgi. Citur nav kur pievērst savu uzmanību. Jau pēc visu matu kopšanas līdzekļu etiķešu izlasīšanas gribot vai negribot atkal jāvērš skatiens uz sevi. Tāpēc arī laikam saprotu kāpēc visi narcisi tik ļoti mīl iet pie friziera.

Vēl pārdomas – Kāpēc luksaforos ir laika skaitītājs?
Kur ir loģika? Zaļs ir zaļs un sarkans ir sarkans. Kāda starpība vai 10sekundes līdz zaļajam vai 38? Pie sarkana nedrīkst iet pāri , pie zaļa – drīkst. Tādā veidā, manurpāt, visa šitā satiksmes regulēšanas sistēma nonāk pretrunā ar sevi, jo liek civlēkiem domāt , ka pāriet pie sarkanā, kad palikušas 10 sekundes līdz zaļajam ir mažāk slikti nekā pāriet pie sarkanā , līdz palikušas 40sekundes. Krustaps vienmēr stāv līdz zaļajam un nekad nešķērso ielu pie sarkanā, ar izņēmumiem, kad dažš labs provocē uz šādām darbībām, vai arī ļoti-ļoti jāsteidzas. Tikutnā nesaprotu par luksafora laika skaititāja nepieciešamību.

Citronskābe un peptīdu saites

Galds nobiris ar citronskābi. Vari trīs reizes minēt no kā šī citronskābe nobirusi.

Kaut kādus atsevišķus laika sprīžus šodiena bija labāka par vakardienu. Piemēram, no mājas līdz pieturai, no pieturas līdz mājām. Ārā tiešām jau garšo pēc vasaras. Tik ļoti garšīgi, ka gāju un elpoju pilnu krūti. Ievilku tik daudz gaisa, cik vien varēju un ar lielu baudu to izpūtu.

Šajā dienā pat rosījās idejas, vairāk tādas teorētiski tehnoloģiskas, nevis tādas , kādas vajadzēja uz doto brīdi. Bet tikuntā ir labi nonākt pie kaut kāda gala secinājuma, nevis atstāt plānus giasā karājoties.

Tātad šīsdienas idejas:

• dižā brenda iPod pārstāvji varētu ieviest jaunu tehnoloģiju, ka varētu dzirdēt ko citi klausās savos podos.

Braucot autobusā, ka parasti, redzu ka kāds riktīgi aizvēris acis un šūpo galvu pie kaut kādiem ritmiem es, slims ar hronisku ziņkārību, vēlos uzzināt ko viņs klausās. Paņemu savu podu rokā un apskatos kādi podi ir tuvumā, skatos tur ‘Vasilij`s ipod’, ‘1337`s ipod’. Pielsēdzos 1337niekam klāt un kratu galvu arī pie viņa ritmiem. Protams, ši tehnoloģija nebūtu diezko veselīga, ņemot vērā to, ka mēs jau tagad peldam miljonu radioviļņu laukā, bet ideja, manuprāt, visnotaļ inčīga.

• Klusuma skaņa.

Šeit es nerunāju par kaut kādām īpašām slāpējošām austiņām vai kaut ko tādu, ko iebāz ausīs un tas slāpē apkārtējos trokšņus. Es runāju par pavisam parastu mp3 failu, kuru atskaņojot, atkarībā no skaļuma, tu dzirdi klusumu. Vārdusakot tāda fīča, kas apgriež visus fizikas likumus par skaņu un nostāda troksni ka skaņas pamatvienību un klusumu par nākošo vienību pēc kārtas. Vaŗetu pagriest skaļāk klusumu , lai mazāk dzirdētu apkārtni, vai klusāk klusumu lai dzirdētu vēl vairāk. Jo grāmatu sabiedriskajā nav iespējams palasīt kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka ir pārāk maz klusuma, jeb pārāk liels troksnis.

Starp citu, vienu dienu , nākdams no pieturas uz mājām izskaitīju cik soļus vajag līdz mājām.

1224 soļi.

Un dziesma, kas ideāli piemērojas manam ceļa no / uz pieturu ir Daft punk – too long. Dziesma ir gara 10minūtes, tieši tik, cik vajag lai aizietu uz pieturu, vai atnāktu no tās. Pats interesantākais, ka tās ritms sakrīt ar manu soļu ātrumu, ritmu. Uz katru bītu man ir solis. Tātad sanāk, ka tajā dziesmā ir apmēram 1224 bīti, jeb ritma iesitieni. Tātad, lai šīs desmit minūtes paietu ātrāk klausos DaftPunk, nevis cannibal corpse, kuru nemaz neklausos un nezini kāpēc pieminu te.

Šonakt ceļos sešos trīsdesmit ar cerību, ka upperi būs ielikuši jauno LOST sēriju laicīgi.

Panākumi

Lēnām, bet progresēju sava “To do” lista piepildīšanā. Šodienas panākums sputņiku burka. Burkā gan viņus nebāzīšu, bet toties daudz sputņiki ir, kas arī principā bija vēlamais.

Un kā man kārtējo reizi paspēja uzkrist uz nerva “rigassatiksme”. Laikā, kad maršruts ir ļoti pieprasīts, respektīvi, kad garie autobusi vienmēr ir pilni tiek atsūtīts mazais – dzeltenais. Tieku sēdēt, bet krēsls kaut kāds ļevijs, ne ceļiem vieta, ne mugurai ērti. Valdlaučos viņš stāv kādas 5minūtes, tapēc, ka ceļa remonts. Un šoferis izdomā uzpīpēt, salons dūmos. Mazajā štruntā karsts, pilns ar cilvēkiem un pats labākais ka man blakus sēž slieku vecis, kas smird pēc sliekām.

Atpakaļceļā aŗī situācija ne no patīkamākajām. Nostāvu pieturā, sagaidu autiņu, kāpju iekšā, šoferim parādu savu kartiņu, viņs redz un pamāj ar galvu. Es ieeju iekšā, pēķšņi šis kliedz “ej ti, eeeeeee. Škoļņik, joptvaju. biļeta, kartočka?” pirmkārt, vajag skatīties uz kartiņu nevis uz manām brillēm.

Un otrkārt, viņš saņem algu, kura tiek iegūta man pērkot kartiņu, jeb maksājot par transporta pakalpojumiem, gluži kā veikalā. Vai kāds veikala darbinieks tev kliegs ” eu tu, euuuuu. Velns parāvis, skolnieciņ?”. Attieksme.

Un protams, ka man ir prieks par to, ka eksistē cilvēki, kas spēj sabojāt pavisam labu dienu, kas garšo pēc vasaras.

Deficīts

Ir dienas, kad piemetās tāda kā kaite. Šo kaiti varētu raksturot tā, ka vienkāŗši ir visa eksistējošā deficīts. Nav ne pacietības, ne motivācijas, ne spēju, ne ideju, ne domu – NAV NEKĀ! Nav ko ēst, bet kā jau teicu aŗī motivācijas nav lai kaut kur dotos. Brīvdiena, nedēļas vidū – te nu bija. Divas stundas pavadītas guļot uz grīdas, vēl visas pārējās – mēģinot izdarīt ieplānoto. Neviena no datorā esošajām dziesmām nepatīk, skan kaut kas tāds kā radītās vibrācijas manas bungādiņas knapi piecieš. Šodien tiktiešām ir visslikti. Kas pie vainas? Kāds kukainis, kamēr es gulēju, ielīdis manā galvā un pamielojies ar tur vēl masdrusciņ palikušajām smadzenēm. Vai arī kāds zaglis pa nakti ielīdis manā istabā un paņēmis manas idejas, kuras pa nakti turu glāzē, pildītā ar ūdeni, blakus gultai? Šodien tiktiešām es neko nemāku, vai arī šodien ir tā diena, kad es patiešām apzinos ka neko nemāku, bet līdz šim šī tikai domājis, ka kaut ko māku? Patiesībā tā arī ir, tiktiešām esmu domājis ka kaut ko māku, es neesmu domājis par to, ka māku visu, gluži pretēji – esmu domājis, ka māku maz, salīdzinājumā ar citiem. Bet šodien es, laikam, māku vismazāk, vai arī šī ir diena, kura aizsāk periodu, kura laikā sapratīšu, ka patiesībā nemāku neko?

Vai man vienīgajam citreiz liekas, ka visi citi dara kaut ko , bet es.. dirnu?

Kā minējumu varu priekšstādīt to, ka šis VID / visa iespējama deficīts/ ir radies tā dēļ, ka šodien nav skola. No paša rīta, automātiski, bez modinātāja sanāca pamosties septiņos divdesmit, kas ir mans parastais celšanās laiks. Loģiski, ka aizgāju gulēt, bet tad kad desmitos zvanīja mans modinātājs, nevarēju piecelties. Tik daudzas reizes centos izlīšt laukā no gultas. Tik daudz reizes centos izskaitīt līdz desmit un tad līst laukā. Ja man pie dibena pierīkotu raķešdzinēju un to palaistu, diezvaj es no gultas izlīstu tajos desmitos. Manai gultai piemīt pārāk liels gravitācijas spēks. Tā pievelk, un nelaiž vaļā. Vārbūt, ceļoties laukā no gultas, mana gaļa piecēlās, bet viss pārējais, kas neieņem fiziskus veidojumus – domas, idejas- palicis ieslēgts gultas gravitācijas laukā.

Es pēc katra vārda varu spraust iekšā vārdu vārbūt, bet tas, ka es uzdodu jautājumus nenozīmē, ka dabūšu atbildes. Pat atbildes ir palikušas manas gultas gravitācijas laukā – es jautāju, bet atbildi nedzirdu. HALOOOOO… ATBILDES, KUR JŪS ESAT?
Pieņemsim, ka rīt, no rīta, gultas gravitācijas lauks nebūs tik spēcīgs, ka pievilks visu iespējamo. Tomēr zinu, ka vakarā šis spēks paliks vēl varenāks un ar visu savu spēku vilks mani uz gultu, iespējams tad es apvienošos ar savām domām, vai kad es iegulšos savā gultā idejas un domas tiks izspiestas laukā. Tad viņas būs brīvas – izskries laukā pa logu un vairs neatgriezīsies.

Tas nozīmē tikai to, ka kādam vajag gulēt manā gultā, lai es varētu būt vienots ar savām domām, idejām..

Insert picture from file

Šo rakstu sāku rakstīt skolā, bet sapratu, ka informātikas kabinetam nav īstā karma lai blogotu, tāpēc aŗī nepabeidzu.

Sēžu informātikas kabīnē. Dīvaini. Visi ļoti aktīvi cenšas izburties cauri frontpeidžam, vai gluži pretēji- sēž draugos un frontpeidžš minimizēts.

Es jūtu, ka atkal uz informātikas gala projektu, kas jāveido ar html redaktoru dabūšu sputņikus. ha. varēšu papildināt sputņiku burku, kura, pagaidām vēl nav izveidota. Pie friziera tā arī vakar nepaviesojos, jo bija cita, nedaudz svarīgāka aktivitāte ieplānota, bet šo traģisko mirkli es tikai pārcēlu pāris dienas nākotnē. Frizieris piektdien.

Vakar atcerējos bērnības darbācības stundas. Ķimerējos ar plastalīnu. Galds ar plastalīnu, rokas ar plastalīnu, PLASTALĪNS. Aiz nagiem – plastalīns. Viņš tā ļoti nostaļģiski smaržo. Kāpēc plastalīns? Es domāju, ka ja viss noritēs kā plānots – tad sestajā nedēļas dienā redzēsiet rezultātu.
Starpcitu, trešā nedēļas diena man ir brīva. Kosmoss! Tā forši , brīva diena , četri rajoni, pa vidu nedēļai.

Tad nu papildinājums, ko veicu atrodoties telpā, kurā man ir vislabvēlīgākā karma – manā istabā.
Šodien ar mani notika kut kas briesmīgi vardarbīgs, pats interesantākais, ka šo vardarbības aktu veica vecs cilvēks. Stāvu pieturā, tuvojās autobuss, v-adītājs konduktors. Stāvu jau kādu laiku šajā vietā, bet tad dzirdu pukstus un elsoņu no rindas beigām, kaut kāda babuļa, kas tikko tikai pienākusi klāt pieturai cenšas tikt iekšā autobusā pirmā. Es, protams, stāvu kā klints, man , patiešībā, liels care bear, par to vai viņa tiks vai netiks sēdēt. Tad nu kad ir mana kārta spert soli autobusā, vecā babuļa nonākusi jau līdz manai mugurai. Es nevaru iekāpt iekšā, jo priekšā cilvēki. Viņa sāk grūstīties. Es stāvu. Viņa grūž us priekšu, mana seja atrodas 10cm attālumā no kaut kāda urļika pakaļgala. Es bišīt pakāpjos uz atpakaļu, lai nebūtu tas jāņuhā. Jūtu babuļa vairs negrūž, nopūšos bet tad dzirdu lielu ‘Ajjjjj” un uzreiz pēctam dabūju sitienu pa kaklu, muguru. Goda vārds, es gribēju pagriesties un kraut viņai pa seju. MAn šķiet, ka mana seja pietūka no dusmām. Bet tā vietā lai es viņai sistu pa seju , iekliedzos ”WHAT THE FUCK??!?!?!?”. Es neesmu sadistisks, gluži mierīgs.. bet ja es viņu satiktu kādā tumšā sānieliņā.. uhh. Iedotu viņai 5kg ar žāvētām plūmēm, lai no caurejas nomirst. lūdzu!

Un šodien tā arī neatradām nevienu graustu. Vienīgi skaidrs ir tas, ka uz katru graustu meklēšanu jāņēm līdzi martas virtuves krēsls, zāģis un fleksis. Trepes arī būtu noderīgas.

Traumatiskais traumatisms

Rīt būs tā diena, kas notiek divas līdz trīs reizes gadā. Tā diena, kura pēdas uz manas galvas atstās vēl vairākus mēnešus, līdz būšu atkal noaudzis, ka neko nevar redzēt – tad kad būs vislabāk. Pasaulē eksistē tikai divas profesijas, ar kuru pārstāvjiem es nesatieku labrātīgi, jeb es cenšos izbēgt kontakta ar šo profesiju pārstāvošiem cilvēkiem. Šis divas profesijas ir frizieris un zobārsts. Ar zobārstu ir tā, ka man šausmutrauma kopš bērnības, bezanastēžijas zobu raušanas un urbšana mēlē un vēl visādas asiņainas lietas, kapēc man kādu laiku bija paniskas bailes, pat savā ziņā trauma, doties pie zobārsta, bet tagad pēdējajā laikā zobārsta apmeklējums neizraisa nekādas papildus emocijas ne pozitīvas ne negatīvas. Tātad esmu laikam apradis ar domu, ka zobārsts neko sliktu man neizdarīs un to ka viņa zin ko dara. Vienīgais negatīvais no zobārsta apmeklējuma liekas neēšana pirms un pēc zobārsta un nejūtīgā seja. Ar nejūtīgo seju vesela epopeja, nevar padzerties, viss līst garām, siekalas tek un vēl tiek sakostas lūpas un mēle. Labi, bet ne par to es vēlējos ziņot.

Ziņa tāda, ka rīt dodos pie frizieres.

Es pat nezinu kāpēc ļaujos pierunāties uz šādām ekstrēmām izdarībām. Tā jau biju nobriedis griest sev matus un izskatīties pēc frīka bet nu.. Atliek atkal cerēt, ka nebūs pārāk traģiski. Bet ja būs tad atkal jāsamierinās ka iskatos pēc deviņ-gadīga bērna, un tas jācenšas nomaskēt staigājot cepurē. Pavisam vienkāŗša shēma.

Es pat īsti nesaskatu nekādus mīnusus būt noaugušam. Galvai siltāk, neredz defektus. Un vispār kurs teicis, ka ir slikti izskatīties kā mežonim? Vienīgi mīnuss, ka citriez kaut ko ēdot , piemēram, zupu – karotē lien mati. Un mutē aŗī, nu jā, principā, visur lien mati. Bet pie tā pierod un es esmu pie ta pieradis un man tā patīk, bet rīt saule spīdēs acīš, jo simt gadus ta nav nokļuvusi līdz manām radzenēm.

“Apinītis” un semačkas reālismam

Vakardienas kosmiskais peldējums uzsākās ar to, ka jau no paša rīta pieturā uzdūros ļoti asam līmenim. Vakar dzēris, šorīt pohains un nedaudz iedzēris čigānu tautības pārstāvis pienāk klāt un prasa “zažigalku” , man nav. Šis aizstaigā tālāk un prasa tur pat esošajām divām (+/- 15gadīgām pārcacojušām skuķenēm) viena iedod. Nu vārbūt viņai tāpatās drošibas pēc šķiltava somā un tā.. bet tikunta viņas līmenis izpaudās tajā, ka uz viena bikšu dibena vaiga uzraksts “Es neesmu lelle, ar kuru var spēlēties” un uz otra vaiga “es esmu bārbija!”. Apsveru iegādāties tādu bašu bikšu apdruku, tikai ar tekstu “paņem mani te ->”, lielumlielais WTF @ that.

Vajadzēja paņemt krēslu

Laikos, kad vēl aktīvi blogoju draugiem.elvē , aggdies, saku to itkā tas būtu bijis pirms simt gadiem, ļoti ļoti izvairījos no rakstiem, kas būtu tādi kā dienas atstāsti. Respektīvi raksti kā “es šodien ēdu saldējumu un redzēju beigtu kaķi”. Vienmēr izvairījos arī no tādu lasīšanas, gaužām vienkāŗša iemesla dēļ – neinteresēja, ka kāds pa atkal saticis kādu un viņiem gājis labi. Protams, ar izņēmumiem, bija arī cilvēķi kuru dienas pārstāstus lasīju bieži. Bet kā jau visi to pamanījuši, katram pienāk džīvē diena, kad viņš sāk darīt kaut ko ko pats līdz tam ir necietis un nav darījis.

Tad nu stādu jums priekšā savu pirmo dienas pārstāstu..

Shematiskā fizika

Vakar rakstīju, ka informācija, nākoša no skolotāja puses, kas saisīta ar fiziku mani nesasniedz. It īpaši septītajā un astotajā stundā, kad ārā ir pelēcīgi-pelēks-pelēkums. Iespējams, šodien atradu, zāles, risinājumu šai problēmai. Pirms fizikas ir divas angļuvalodas pie NEJĒDZĪGĀKĀS skolotājas pasaulē. Šajās stundās var mierīgi uzcelt somu uz galda un nokrākties. Pavisam nopietni, angļu valodas stundas manā skolā ir metamas, skolotāja ar iq zem 10punktiem sēž, smaida un reizi pa reizei iekliedzas beztēmā : “chatterboxes!”. Kamēr gulēju, precīzāk, biju tādā pusmiegā dzirdēju, ka Mārtiņš jautāja skolotājai : “skolotāj, vai jūs esat pīpējusi zālīti”. Skolotāja atbildēja “Dear my, man liekas, ka neesmu”. Es nezinu cik precīzi es nocitēju skolotāju, bet tā nu es to atceros, iespējams atmiņas izkropļojuši sapņi, kas bija pirms un pēc šī jautājuma.