Galva uz pusēm!
bļē, kaveju. jāiet laukā, bet gribēju pateikt, ka uznāca vēlme pabildēt.
aparāts jāņem līdzi.
Vispār kamēr vēl ir kaut kāda spēja, teju haotiski, paspaidit podziņas, tikmēr arī jaizmanto. Šomēness, kamēr tāds vēl pēdējās divas dienas pastāv, esmu palicis vecāks. Minimāls apsveikumu skaits, minimāla izaugsme, intelektuālajā , garīgajā vai kādā citā līmenī. Īstenībā, Oktobris ir ellīgi traks mēnesis bijis. Visādas idejas un to trūkumi, realizācijas problemātika, privātā dzīve un ne tik privātā dzīve. Viss kaut kā šausmīgi strauji paspēja samesties kājām gaisā, ka tā vien brīžiem prasās vienu kāju nolikt uz sajūga, otru uz bremzes un maigi abus piespiest, nedaudz visu sabremzējot. Tikai tik daudz, lai varētu saprast kas patiesi ir noticis. Absolūts apjukums, brīžiem. Kad pauzīte uztaisīta atkal var likt ātrumā un braukt tālāk, un patiesībā drīz jau galapunkts. Vēl 2 mēneši un atkal mācības galā, otrā kursa otrais semestris varēs sākties. Nez vai otrā semestra mācību krīze būs tik pat jaudīga kā pirmējā? Kaut kas nav un kaut kas būs.
Biju paņemis kādu pauzi no Fever Ray, lai neapniktu pavisam, no šodienas officiāli atsāku klausīties, līdz kādam brīdim.
Arlabunakti.
Šovakar uznācis anormāls pureklis. Tik to vien dara kā purina. Un viss tikai un vienīgi uz nervu pamata.
Istabā man diezgan karsti, vismaz 21 grāds, bet pats kratos drebuļos, varētu pat teikt, ka arī nelaba dūša piemetusies. Ejot uz tualeti dzirdu skaņas, kas pēc ilgākas ieklausīšanās , izrādās ledusskapja ieslēgšanās un izslēgšanās, bet pirmajā momentā, pat grūti klasificēt to, ko sadzirdēju es. Šķiet, ka kādu laiku būtu jāmet malā kafija, nu tā tīri profilaktiskos nolūkos. No rīta viena krūze, pa dienu divas, un atnākot mājās, vēl kāda viena, un visas diezgan jaudīgas, tā ap 3 karotēm ar kaudzīti- tā lai paspētu vēl visu izdarīt, kamēr neuznāk lielais miega lācis un nepaķer mani savos apskāvienos. Ironija tajā, ka visu izdarīt tā pat nesanāk, kur nu vēl tā kā gribētos, tad kafijas tase tik to vien izdara kā uzdzen psihotisku prāta stāvokli, un šovakar pavisam noteikti sajutos kā neirotiķis, konkrēti par tām skaņām dzirdami nedzirdamajām. Jāiekurina vīraks, uz kādu brīdi un tad jācenšās nomierināties. Jāatguļas, jāveic dziļas ieelpas/izelptas, arī tā lai sirds tik ātri neklauvētos. Must calm down.
Esmu iegrimis dažādos , pavisam drūma skanējuma, klavieru un vijoles orģiju, skanējumos. Sēžu pie digitāli baltas word dokumenta lapas un gaidu kad tas atnāks pie manis. Tas, ko es patiesi gaidu, ir tas, ko gribu sagaidīt, hehe. Un tas ir pavisam vienkāŗši, jo tas ir tā un tā ir kāda laba ideja. Bet viņa nenāk, nenāk, nenāk. Škiet, ja pasaulē izsludinātu vispārēju atmokara trauksmi, un mana galva būtu vienīgā patvertne, tad tik un tā šī skaistā ideja nemaz neierastos, šķiet, ka tā labāk mirtu ar radioaktīvo apdegumu nekā tiktu realizēta, iesākumā uz papīra un vēlāk, uz lentes. Patiesi, nav nemazākās skaidrības ar ko sākt un ar ko beigt, it īpaši, ja jābeidz ir pavisam neparedzēti. Vārbūt vēlvienu kafijas tasi? Vārbūt bez pašas tases, tikai lielu daudzumu kafijas? Vēl joprojām nav skaidrs kā rīkoties.
Tā vienkāŗši baidās no izvarošanas, ko varētu veikt mana loģiskā domāšana.
Tam, ka tu esi tik slims, ka grūti uzvilktos augšā pa trepēm ir savi plusi – var beidzot noskatīties kurasavas septiņus samurajus, un ne tikai! Vienīgi jādabū tās n-tās krūzes ar drazu iekšā sevī, lai uz rītdienu būtu plus -mīnuss kā lokomatīve , kas saka čagačagačagačāga-woooot wooooot – čagačagačaga – wooooot wooooot !
Atvainojos, ka tik daudz linki no draudzīgā portāla, bet tas ir kaut kas pārāk kosmisks , lai ar to nedalītos.
Pirmāmkārtām, uzspiežu “populārākie video” uz pirmajā vietā ir šis video.
Skatos, kāpēc tur ir kaut kas tāds, plikas sīko pakaļas, this shit is realy freaking me out! Pačolēju albūmu, un tur vēl vairāk sīko daikti un sīko pakaļas, diezgan apšaubāmi tā teikt :
piemēram ši galerija ar šo bildi , pie kuras komentējis ir šis 41 gadīgais čalis ar tekstu “Labs leciens!”, kurš protams ir tādās domubiedru grupās kā “TIKAI DŽEKIEM” , 4 Gay, Klubs “Purvs” , Puišiem kam interesē puiši utml. Džeks – smagā auto vadītājs, daudz bilžu, vecas, jaunas – diezgan reālistisks profils. Un, protams, pie citām tādām pašām bildēm, tādi paši veči komentē , tādus pašus komentārus. Un protams ar “tādu pašu” es domāju līdzīgas tematikas, amagāāād!
Vēl viņu komentējis šis čalis, ar šo bildi albūmā un daudzām citām, kuras komentē šitāds čalis , ar komentāru “Super bildes, nav ne vainas”
Vai arī šis čalis komentē šito bildi, ar komentāru “Cilvēks bez kompleksiem, smuka bilde.” Kas, manuprāt, basicly nozīmē tikai vienu “hey little kid, i wanna butfukk you!”
Vai šis čalis ar šo bildi albūmā…. duuuuuuuude?
Kāds lūdzu man var izskaidrot kāpēc katram no sīkajiem ir piecikilo daudz bildes ar viņiem kailiem, kurus komentē veči ar sirsniņām un ko tik vēl nē? Superslepena policijas akcija pedofīlu ķeršanai? KAS PIE VELNA!?!?!?
THIS WORLD IS INSANE!
Reiz biju nobažījies, un stingri piedevām, par to, ka dokumentālā filma būs šī gada galadarbs, bet pēc šodienas tās bažas diezgan fiksi pazuda. Esmu anomrāli pārguris, visa diena īpaši interesanta padevās. Tas tāpēc, ka šodien satiku savu potenciālo dokumentālās filmas galveno varoni un viņa domubiedru, bradātājbiedru. Iesākumā tā vienkāŗši parunājām, vēlāk parunājām vēl vienkāršāk, un kad ieradās viņa draugs runāšana beidzās, pieteica, ka jādodas pabradāt. Fiksi nokoordinējāmies, viņa draugs aizskrēja mājās pēc cimdiem un lukturīša, sev un man, tikmēr aizgājām pie galvenā varoņa uz dzīvokli noparkot viņa riteni un tā. Pēc tā visa tā nokkordinējāmies tuvākajā nārvītī, iepirkām kaut ko dzeramu un šāvām ar tramvaju uz vef pusi. Pa ceļam, pie Daugavas stadiona, kāds ieminējās, ka tur ir kāda stroika, lecām laukā, kāpām augšā stroikā, no kuras savukārt tie, kuriem mazāk bail no augstuma, pārkāpa uz blakus māju jumptiem un paložņāja pa tiem. Piefiksēju, ka viena dāma, kas sēdēja pie loga pretējai mājai, fiksi, pēc mūsu ieraudīšanas tvēra pēc telefona un kādam zvanīja. Tad nu arī pēc brīža no turienes pazudām, policiju tā aŗī nesagaidījuši. Smieklīgi, ka lienot laukā no turienes satiku Zani, kursabiedreni, gan jau, ka saprata ko es veidoju. Devāmies tālāk, pa celam pamests, sadedzis veikaliņš ar izkusušu kasesaparātu zem Zemitānu tilta. Ceļojums caur dominu, diezgan sirreāls gājiens, baterijas fotoaparātam un tālāk uz viņu dēvēto “VEF ēdnīcu”. Pieejam klāt un šie rāda uz kādu mazu caurumu grīdas līmenī. Nu pareiz, jādodas iekšā, daudz drazas, augstums apmēram maza suņa apmēros, trubas, līdz izlienam nedaudz tālāk, gluži kā bruņurupuči ņindzas no kanalizācijas šahtas. Skats no malas, noteikti, ka diezgan smieklīgs. Pašteigājām pa pašu ‘ēdnīcu’ dzirdēju stāstus par bomžiem un līķiem, par ventilācijas šahtām , un par to, ka mājā tikko iegājušas divas beibes ar lieliem buferiem. Uzkāpām uz jumta, un tad uz vēl augstākā jumta, kas jau ir citāl īmenī jumts. Uz parastā , begineru līmeņa, jumta notikās kāda supercacīgā fotosesija, beibe bija ietērpta lētā, baltā , knapā kleitiņa , un fotogrāfs sēdēja, pīpēja un gaidija.. kaut ko. Tā arī nevienu kadru, tā tapšanas brīdī nemanījām. Pārāk publiska vieta, viss salauzsts, apzagts, sazīmēts un jau pie ieejas tusēja vēl bariņs sīko. Nākamais pieturas punkts “krāsu māja”. Nonākam pie šīs ēkas un dzirdam, ka iekšā notiek diezgan vardarbīga darbošanās ar pneimatiskajiem urbjiem. Par spīti tam, durvis bija vaļā – devāmies iekšā. Dzirdam, ka augšstāvā darbojas divas personas , katram pa urbim , viena urbšanas trokšņi nomaina otru, brīžiem šie darbojās vienā taktī. Klusi, klusi paslīdam šiem garām, pa trepēm augšā, un līdz jumtam. Kādu brītiņu pastaigājam, sadzirdam, ka kāds tur pat ir, kāds staigā tai pat stāvā, kur mēs. Urbšanas trokšņi arī pieklusuši. Aizgājuši uzpīpēt? Nāk uzpīpēt? Vai sadzirdēja? Kaut kā izlavierējām caur caurumu grīdā, kas savieno abus stāvus un nonācām uz trepēm, kas ved uz pagrabu. Atsākās urbšana, bet nu jau dzirdama ļoti vāji, tāpēc, ka mēs jau esam pagrabā. Liela platība applūdusi, tomēr tas netraucē uztaisīt kaut ko līdzīgu trapai un pārvietoties no telpas uz telpu. Ejot laukā tomēr uzdūrāmies vienam no strādniekiem, kurš diezgan bargi apvaicājās vai esam ko pazaudējuši un lika mums pazust no territorijas, tā arī darījām. Atpakaļceļā apmeklējām vēl trīs vietas, pagrabu uz Čaka ielas, kur aŗī uzskrējām virsū tā teikt ‘apsargiem’, kas vaicāja vai esam nozaguši ūdens skaitītāju. Un vēl bumbu patvertni tur pat, netālu no krāsu mājas un vēl iespaidīgu pazemes degvielas krātuvi. Vispār baigi kļova un ir idejas risinājumam un stāstam, rīt jāpastāsta operatoram, cerams, ka šis nebūs pārāk liels pussy, lai nepiekristu.
Vienu rītu, tikko ar mokām izsvempies laukā no gultas, modinātāju atlicis vismaz par 20minūtēm, devos lejā pēc savas ikrīta kafijas. Nogājis lejā sadzirdēju, ka pie durvīm klauvē kāds. Vēsā mierā, vienās apenēs gāju , atvēru un skatījos kas nāk ciemos. Aiz durvīm stāv Vecāka sieviete (50-60) , vīrietis (35-40), un maza meitenīte (8-13). Es vēl joprojām nesaprotu, ka esmu kails (more or less).
Ģimene: labrīt
Es: jā, labrīt.
Ģimene: vai šī ir ķekavas rajona namu pārvalde?
Es: vai šī izskatās pēc ķekavas rajona namu pārvaldes?
Ģimene: Mums it kā teica, ka te tāda esot.
Es: Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka kāds tomēr jums būs samelojis, jo es diezvaj esmu ķekavas namu pārvaldes… kaut kas.
Ģimene: tad šī ir privātmāja?
Es: Kā redzat..
Ģimene: Un jūs jau noteikti nezināsiet, kur ir tā namu pārvalde?
Es: Man šķiet, ka es neizskatos, ka es šobrīd to varētu zināt (paskatos uz savu kailumu un vēl aizmigušo, iepampušo seju, un tikai tagad to piefiksēju).. ēēē, šajā rajonā noteikti nē. Bet iesaku tomēr meklēt ĶEKAVĀ!
Ģimene atvainojās un atvadījās. Tomēr smieklīgi. Un jā, ar vārdu “ģimene” es domāju, ka runāja vecākā sieviete, pārējie cieta klusu un nopētija manu apakšbikšu rūtiņas un spalvainās kājas.
Iespējams atkal top ieraksts ar padziļinātu sevis atklāšanas tematiku, tikai iespējams. Īsti vēl nezinu ko rakstīt, bet kā šodien noskaidrojas – domāšana ir pasīva darbība, tāpēc arī nedomāšu, rakstīšu un skatīšos kas nāk laukā, un tikai tad nāks domāšanas process, kā rezultātā dzēsīšu to, ko nebiju vēlējies vai pēctam nevēlēšos teikt.
Iespējams tas skanēs nedaudz egoistiski vai kādi citādi sevis pacelšanas līmenī, bet šodien braucot mikroautobusā, tai pat , kurā smirdēja pēc cilvēku pirdieniem, kas filtrēti caur piesēdētajiem netīrajiem beņķiem, izdomāju kaut kādu sevis raksturojošu teikumu. “Gluži kā vienādojumu, mēdzu sevi novienkāršot”. Uzreiz, protams ierakstīju draugiem.lv profilā, lai citi redzētu cik es dziļdomīgs un poētisks patiesībā esmu. Te es idzēsu kādus 300 simbolus, jo nepatika, ko biju uzrakstījis. BET..
Šobrīd manus poguspiedienus pavada kāda diezgan baisa, intriģējoša , atmosfēriska mūzika no filmas “28 dienas vēlāk”. Gribās arī kaut ko , pa tai šņitei, uzrakstī. Diezvai!
Nedaudz atklāsmes. Šis vakars noteikti būs tāds pats vakars kā, piemēram, aizvakars. Pirms gulētiešanas jeb tieši pirms iemigšanas ieslēgsies kāda racionālā, egoistiskā maņa, trauksme par to, ka kādu dienu es piedzīvošu savu pēdējo dienu. Uznāks histēriskas bailes par to, ka es kādreiz arī varētu neeksistēt. Protams, tas nav nekas vairāk, kā mana ego saucieni pēc uzmanības, vārbūt tā tas cenšas kaut ko man pavēstīt. Ko gan es sev tā varu pateikt? Iespējams visvairāk biedē fakts kā tāds, ka es vairs sevi neapzināšos un es nezinu kā tas būs, visticamāk, ka nebūs nekā, un to savukārt atkal ir grūti saprast. Brīziem saka, ka lai saprastu ir kaut kas jāpiedzīvo, bet šoreiz ir izņēmums. Es negribu piedzīvot nāvi un to saprast. Brīžiem tik ļoti, ka pat bail aizmigt.. mazums cilvēki vienkāŗši nav pamodušies. Palikt nomodā! Cik ilgi? Visu mūžu tas nav iespējams, vienīgi ilglaicīga palikšana nomodā šo mūžu saīsina tik īsu, ka pat tas tomēr varētu būt realizējams. Vārbūt lai šis neizbēgamais process paliek kā mītisks tēls manā apziņā un tai pat laikā – zemapziņā. Šovakar noskatījos filmu “Solaris” un tur tieši šī tematika tika apspēlēta, tieši tāpēc arī es paredzu savu domāšanas gaitu, kaut gan tā jau mani meklēja uzreiz pēc filmas. Bet tiešām, kāpēc? Vai tā ir vairākumam cilvēku? Vai arī tikai ar tiem, kuri apzinās, ka nav nemirstīgi? Tad man jājautā sev, vai mana dzīve ir tik ļoti piepildīta un laimīga, ka es ne par ko to nevēlos atdot? It kā nē, bet īstens skopulis skoposis kā par latu tā arī par vienu santīmu, ne tā?
Rīt filosofijas lekcija, vārbūt uz kādu brīdi radīšu sev mieru no šī uzmācīgā jautājuma, par beigām un sākumu un turpinājumu pēc tā.
Cerēju, ka novelsies smagums. Uzkrita vēl lielāks!
