Pēdējā laika visjaukākā pašizklaide – vēlā velobraukāšana un izvairīšanās ar seju no papeles pūkām. Redzi, ka lido virsū – izvairies. Uzsit adrenalīnu, vai vismaz grenadīnu toč.
Izdomāju terminu – atpakaļejošā loģika, pagaidām vēl īsti nezinu kā noformulēt, bet pašam skaidrība ir.
un arī – gribu zināt ddzīvi – gribu lasīt grāmatas, antīko un 20-21 gadsimta filosofiju, jā. sesija beigsies – uhh kā lapas tiks plēstas!
Labrīt Jūnijā. Vakardien , pēdējais, un liekas, ka vienīgais, Maija blograksts netapa, žēl.
Uz galda dejo daudz darbu un es īsti nesaprotu kā viņi šādā nekārtībā var padejot, baterijas, grāmatas, objektīvi, filmiņas, klades, tukšas kafijas krūzes, tukšas kolas pudeles, minidv kasetes, īsāk sakot man uz galda var atrast visu, kas mani raksturo. Smejos, vienu brīdi te pat , uz atsevišķas lapiņas bija sabiruši vīraka pelni, tagad tie šķiet ir aizstaigājuši tālāk, uz kādu vai kādām vairākām šķirbām patusēt.
Trīs montāžas darbi, nenoskatītas filmas un neizlasītas vēstures un literatūras grāmatas, vellsarārā.
Vakar pa seniem laikiem staigāju ar basām kājām, jā, kamēr vēl nav rūdītas, tikmēr -mokas, it īpaši pa granti, un piedevām skudras kutina.
Radušās kaut kādas nākotnes vīzijas, sazin kāpēc es no šī rīta un vakardienas vakara esmu izkāpis no apātijas un planktonpastāvēšanas, pat sapnis kādu dienu vārbūt piedzims, cerams.
Renderēšanās nu ir cauri, turpinu darīt lietas.
Šonakt, nu tā ap diviem, pie sienas beidzot salīmēju veselu varzu ar manis kopētajām melbaltajāmbildēm. Naktī pamodos no kaut kāda trokšņa, viena bilde bija nokritusi un,savā lidojumā, apgāzusi manas smaržas. No rīta – pie sienas palikusi tikai viena bilde. Tā, kur kursabiedri, strēlnieku tērpos, guļ bŗāļu kapos, uz kapu kopiņām. Ja es būtu māņticīgs, un tāds cilvēks, kas tic visādām ‘zīmēm’, tad noteikti šo visu par vienu lielu zīmi vien uzskattītu.
Parasti sestdienas rītos es staigāju pa Maskačku, tā sanāk, atrodos starp diviem laikiem, tāpēc arī citreiz iedzeru kafiju – neizskaidrojami. Bet šorīt (vēl taču ir sestdiena, ne?) vēsā mierā, likdams soli pie soļa ar periferiālo redzi piefiksēju anomāliju. Tad nu sanāk, ka pagriezu arī galvu tai virzienā un tur – pie Alus darītavas “Vārpa”, uz Maskavas ielas skrien Bembijs, uzlec uz trotuāra, apstājās, uzmet man aci, noteikti, ka sabīstās no manas neizgulējušās sejas un netīrās jakas un aizskrien tālāk. Es tā, nedaudz, sabremzējos un sāku domāt, citreiz sanāk – jā. “Hmm, ēeee. Ko pie velna šorīt es esmu ēdis? BEMBIJS?” Bet tad Bembijs pamanās paskriet garām kādai ķotkai, kas pastaigā izvedusi suni un līdz ar skaļu, kliedzienveidīgu “JOMAJOOOOO!?!?!” sapratu, ka esmu pie pilna prāta un par laimi bez pilnām biksēm. Izrādās, ka mana psihodēliskā stirna nemaz nav ne psihodēliska, ne mana. Vārbūt tas steidzās uz maķīti, vai bija izbēdzis no Lido, kur šis varēja tikt kādam plēsējam, piemēram vārdā Ivars, uz šķīvja. Tiešām – dunno. Bet neapstrīdami dīvaini, tik agrā, sestdienas rītā, pašā Maskačkas centrā uzskriet virsū stirnai.
No lielajiem griestiem kaut kas , precīzāk ūdens, tek. Varētu iet pablandīties, bet ārā ne silts , ne pašam jaudas celties un doties kaut kur. Šosezon jau lietu vienreiz noķēru, jau pašā mēneša sākumā, kad nauda bija beigusies jeb nebija paņemta līdzi, tad nu arī nekas cits neatlika kā lēnā garā, domājot lietas, čāpot no centra mājpus. Nemaz tik ilgu laiku tas neprasīja, vienīgi , toreiz tas lietus nebija tāds garšīgs, drīzāk vairāk uz rudenspretīgo lietu pusi vilka.
Lai vai kā, man deg pēdas, jādara lietas, es daru lietas, bet viņas pašas, bez manas līdzdalības, laikam neko pašas negrib darīt. Tad nu drošākais risinājums , iet gulēt, jo zinu, ka ne es kaut ko sliktu izdarīšu, ne lietas pašas kaut ko saveidos, kaut ko nelabojamu.
Forši savelkās kopā kursadarbs, pašportrets un viss pārējais. Es tūlīt kliegšu par laika trūkumu,bet ja es tā daru tad velciet man pa muti, vēlams ar kādu vāli. Jo laiks nevar pietrūkt, var to tikai nekvalitatīvi izmantot, nu gluži tā, kā es to pēdējos 19 savus dzīves gadus daru.
Noderētu mašīna , rozā mašīna.
Iedodiet man ibumetīnu pret zemapziņas sāpēm!
Atkal , reizi miljons gados, esmu ieradies Mangaļsalā. Tā čillīgi relaksējos, i paspēju uzkāpt uz divstāvīgās mājas jumta, i uzpumpēt vecajam ričukam riepas, līdz jūrai gan neaizminos, bet toties vec-vec-tēvu, aka papu vismaz sabildēju . Tā neitrāli, vismaz pie sienas varēš pielikt – tā pat kā pārējos cmukos kadrus, kurus pats esmu saklonējis uz fotopapīra savā tumšajā, sarkanājā vannaistabā. Un ārā laiks ir jauks, nu tik pat cik desmaizes un man nav jaatgādina , ka desmaizes ir supermcamcabu4bu4 jaukas. Fonā skan hokeja priekšvārdi, tāpēc vēl te varu klik-klik pa pogām.
Ā, arī paspēju ielīst šķūnītī ar baterijslampu, nu tai pat šķūnītī, kur bērnībā redzēju sarkanas acis un trokšņus. Izrādās, ka tur nekā TĀDA nemaz nav.. nu ja neskaita to mutantu līķus un kaulus. un nē, mums nav mutantu ferma , viņi vienkārši tur vislaik ir čillojuši, nu jau vairākās paaudzēs. Un KĀDS aizmirsis pabarot ar desmaizēm, tāpēc arī tie kauli un līķi tur.
cheers
Aprīlis laikam sanāk visneauglīgākais blogmēnesis, nu pats vainīgs.
No garāžas esmu izvilcis savu noputējušo veloprieku, baisi stiļna no rīta , ar hendrixu ausī, mīties uz lekcijām, vēl šikāk pusnaktī vālēt pa maskačku mājās. Tas gan drīzāk ir saistīts ar finansiālām problēmām. Sanācis tā, kā milljons gadu man nav bijis – man vispār nav naudas, palicis tikai 1.5ls līdz pirmdienai. Tāpēc arī mājās taisu maizītes un izmantoju mehānisko k2 enerģiju lai sasniegtu galamērķus.
Ar tām ģengām sanācis, laikam , tāpēc, ka veicu impulsīvus, īsti neapdomātus pirkumus. Piemēram, iegādājos fotopapīru, attīstītāju, fiksāžu un naudu,ko dabūju par šīm lietām atpakaļ es iztērēju platleņķa objektīvā, jo tas bija ļotiļoti izdevīgs piedāvājums.
Par tiem sarežģītajiem vārdiem – fiksāžās un attīstītāji. Jā, es esmu iegrimis slapjajā 20gs fotoprocesā. Bliežu uz melnbaltās filmiņas un pats arī kopēju uz fotopapīra, nu tā – kā filmās esat redzējuši – tumsā, pie sarkanās gaismiņas, pie vairākām vannītēm ar dažādiem šķīdumiem tajās. No digitālā foto man nāk vēmiens, tāpēc arī esmu galīgi pielīmējies analogajam procesam. Īsāk sakot analogajā foto ir dvēsele, vai kā to nosaukt, bet tajā ir kaut kas , kas nav digitālajā.
Nu i atkal jāminās uz lekcijām.
No diviem burkāniem, it īpaši tad, ja viens tāds maziņš un otrs tikai vidēji liels, sula nekāda nesanāks, bet nezkāpēc es tomēr izspiedu. Kādu laiku cenšos no rītiem triekt burkānu sulu, diezvaj tam būtu kāds tīri medicīnisks/psiholoģisks vai pataloģisks iemesls – vienkāŗši it`s fucking tasty! Un vēl tā pavisam nedabīgi orandžā krāsa.. Savā dušastelpā plānoju (ha ha ha, atkal kaut ko tikai plānoju) ierīkot tumšo telpu, tādu, kurā tīsta un printē fotogrāfijas. Ar tīstīšanu man pašam slinkums nodarboties, bet printēt – tas gan liekas kosmosā. Pie fotopalielinātāja arī esmu ticis , laikam, atliek nopirkt papīru, fiksāžu, ķīmiju, sarkanu spuldzi un vēl pāris štruntiņus, kas varētu noderēt visā processā.
Pēdējos 36 kadrus, lai vai kur es ietu, man fotoaparāts ir uzmests plecos. Īsti nezinu kur tā sāls, jo vakar sava lēnuma dēļ palaidu gaŗām 2 sensacionālus kadrus, noteikti, ka tikai tāpēc, ka izskatos pēc kūlīgā fotogrāfa. Lai vai kā – tāds nebija mērķis.
Šobrīd tik ļoti ļoti noderētu kāda lieka nauda, varētu nopirkt sev bikses bez caumuļiem pie potitēm , veloprieka dēļ, un kādu platāku objektīvu savam žeņai, nemaz nerunājot par fotoķīmiju un fotopapīru. Labi, ja pietiek tikai izbraukāt līdz centram un atpakaļ , pa atlikušo mēnesi. Vispār ne tikai nauda pietrūkst , bet arī laiks, un es īsti vai nemāku vai kaut kā, zemapziņā, bloķēju sevi realizēties.
kaut kad senāk rakstīju, ka citreiz uznāk un tad sāku domāt kinematogrāfiski, nu tā, ka redz bildes iekš galvas, pat bez kādu narkotiku klātbūtnes. Bet tagad liekas, ka manām verbālajām domām kā “hmm, varētu kaut ko apēst” kāds ir nogriezis skaļumu, tik pat kā nedzird. Kaut kas ir izmainījies manī un es nezinu vai tas uz labu vai sliktu, bet es domāju citādāk. Vai var teikt, ka nedomāju vispār?
Arī te neko neesmu rakstījis, tas kaut kā arī varētu savilkties kopā ar manis iepriekš rakstīto, ka vārdiski izteikties es īsti vairs nemāku. Nejau attiecībā ar vispār visiem blogosfēras iemītniekiem, bet ar sevi , kā bija agrāk un kā tagad. Tuvplāns, kafijas krūze, to paņem un izdzer, sekojošā panoroāma. Nevis Saule silda manas pēdas, kaķīšiem nav bēdas jo debesis tik skaistas kā naktī zvaigznes laistās. hahaha. Tiešām. Vārbūt palasīšu kādu filosofijas grāmatu, vārbūt piebeigšu A.Mitta “Kino meždu adom i rajem”, vārbūt kādu kinga noveli. Must suck some info. Tīri teorētiski, un vispār reāli maz iespējams, ka man beidzot ir iestājies “sūkļa periods”, nu tas, kurš visiem iestājās ap 17-18 gadiem, kad tīri fizioloģiski gribās uzņemt jaunu info, zināšanas kā sūklim ūdeni, un ja tas tā nenotiek, tad sūklis izkalst. Tikai man, kā sūklim, priekšā stāv tāls ceļš līdz šīm vairākām ūdenskrātuvēm, nemaz nerunājot par tiem zvēriem, no super mario, kas skrien man virsū un atņem dzīvības + paralēli tam es vēl cenšos uzrakstīt kursadarbu. Neīstajā laikā man ieslēdzies sūklis, pavisam. Būtu labāk tad, kad es līdz vēlām naktīm sēdēju kādās spēlītēs , šaudījos, nu tajās 11 un 12 klasēs, kad īsti nebija ko darīt un arī gribēt negribējās.
Neesmu digitalizējis savas verbalizācijas jau kādu laiku, pie tā, protams, vainojami visi citi , nevis es. Un ar ‘visi citi’ domāju ‘tikai es’. Lai vai kā, šis tas tomēr ir iekrājies, tāda kā nasta, kurvītī, somā, zeķēs sabāzta. Pirmā problēma ir totāls ideju trūkums sakarā ar kursadarba tematiku, kas man ir 5-7min īsfilma. Absolūti neko nevaru izdomāt, sanāk tā, ka arī citviet tāds tukšumiņš. Tāda kā radošā krīze mani apciemojusi, un pat paspējusi apskaut. Nezinu kas pie tā vainīgs, bet sanāk tā, ka es esmu ļoti sevī ierāvies, vislaik kaut ko smadzeņoju un nemaz nepamanu kas notiek ārpasaulē. Tikai šodien pamanīju, ka nodegusi kaimiņu pirts, kurai diendienā es eju garām. Izrādās – tā jau pēdējās 3 nedēļas tāda ir bijusi. Man pat liekas, ka tai esu gājis ugunsgrēka laikā un nemaz neesmu pamanījis, ka kaut kas deg. Tas, manuprāt, tik ļoti sekmīgi raksturo to cik ļoti es esmu aizdomājies. Arī palicis neverbālāks, tas laikam tāpēc, ka visa enerģija aiziet domās, bet domas tādas – nekādas. Īsti ne par ko, tikai par to, ka neko nevaru izdomāt un visslikti. Citreiz ir pat bail iet gulēt, tāpēc, ka bail nepamosties – jo man ir tik daudz jaizdara. Vispār, šonedēļ es pilnā burā šļūcu pretī 1000Ls galvenajai balvai. Tas būtu pavisam svētīgi, oo jā.
Jau kādu laiciņu asmu ticis pie jauna dzelža, ar kura iegādi es nonāku pretrunās ar sevi. Jā, savā ziņā es esmu divkosis. Es iegādājos zenītu, kaut visiem un arī sev vislaik stāstu, ka viņi ir sūdi. Bet ir jau arī, tomēr iegādājos. Izbliezu vienu krāsu filmu, sūdainu, lai pārbaudītu kā darbojas eksponometrs un kā uzvedās objektīvi. Tagad ielādēju savu mīļo sudraba emulsijas filmiņu un pēdejo dienu laikā esmu izbliezis jau pāris kadrus.
Turpināšu cīnīties ar ideju trūkumu un 1000ls – varētu kādu smuku objektīvu pa tādu ciparu iepirkt , hehe.
Reku divi, kadri, kas šobrīd stāv pie sienas. Izmantoju savu ’skenēšanas metodi’ tāpēc tāda draņķīga kvalitāte, bet tas tikai ieskatam.
