Uz klaviatūras ir uzlīmēta strēmele ar papīra līmlenti, uz kuras bieziem burtiem esmu uzrakstījis – UZTAISI TO DO LISTU!!! Tad nu tas arī būs nākamais uzdevums pēc šī blograksta pabeigšanas, tad jau varēs sākt organizēti izpildīt dažādus darbus, nevis tikai cerēt, ka kāds pasauks līdzi uz kalnu, kur varēs megakūlīgi noārdīties. Runājot par kalnu, 5dien tač biju pie wooza , kā jau bij plānots tā teikt kārtīgi nokillojām to visu padarīšanu. Redzkur viņš par tehnisko , detaļisko pusi raksta. Kā jau tur balts uz melna stāv rakstīts tiku pie jauniem stiprinājumiem, salauzto vietā. Un izrādās, ka 2 gadu mocīšanās ar sāpošu kādreiz salauzto potīti bijusi tikai un vienīgi stiprinājumu dēļ. Jo 5h maratons uz dēļa ar jaunajiem stiprinājumiem nebija iemesls lai kaut mazākā sāpīte parādītos. Protams, kājas nogura un vakara galā trīcēja stāvot uz vietas, bet potīte nesāpēja. Tad nu arī varēja step up un ņemt priekšā lielākus tramplīnus. Pie kādiem secinājumiem tas mani noveda? Manas neveiksmes bija tīri tehnoloģiskas dabas un es, kā racionāls cilvēks, apšaubu kādu ārējo, mistisko spēku  ietekmi uz kāda veiksmi/neveiksmi. Tad sanāk tā, ka katrai problēmai ir tīri tehnoloģisks cēlonis, tad mana dēļošanas problēma bija lētā inventāra dēļ. Citiem – zobusāpes, zobu nemazgāšanas dēļ. Autoavārijas – ātruma pārsniegšanas dēļ. Nevis, kā tas daudziem ir /sākās spazmas šito rakstot/ dieviņš tā gribēja un tā notika vai liktenis tā bija nolēmis. Pie visa, kas notiek ar mums esam vainojami mēs paši, arī pie tā, ko kāds cits mums nodara, jo tā pat nekas nenotiek. Loģiski to pašu var pārcelt arī uz darbu skolā, katra mana neveiksme filmējot semestradarbu bija tīri tehnoloģiska, kaut kas nebija izdomāts līdz galam. Un es to atzīstu, mana lielākā problēma ir tā, ka es netieku galā ar organizatoriskiem jautājumiem. Kaut ko izplānot tas ir ārprāts, atcerēties kaut ko izdarīt – murgs. Tieši tāpēc es atgriežos pie vecā labā “to do lista” , kurš palīdz man organizēties un domāt par tekošajām problēmām. Nevis kaut kur planēt, galvā tikai globāli apdomājot vajadzīgos uzdevumus ar domu “jā vajadzētu sākt kaut ko darīt”. It kā jau pašsaprotama lieta, bet man vajadzēja to tieši priekš sevis sagremot un izlikt uz papīra. Tātad :

Katrai problēmai – tīri tehnisks cēlonis.

Katram cēlonim savs ielāps.

Nav problēmu ierosinātāju – nav pašu problēmu.

Kāds var izskaidrot kāpēc man tik ļoti neiet lietās, kas man šausmonīgi patīk? Vislaik notiek tādi štrunti, kas pārbauda manu pacietību. Un ja tā turpināsies, pacietība aizskries uz mežu. Iesākumā, neiet man ar režiju. Visādas čerņas notiekās uz fināla darbiem, neveikšmju kalns atbrauc pie manis un uzkrīt uz galvas kā sniegs kalns. Un lai vai kā censtos no tā visa izvairīties, vienmēr kaut kas letāli noiet greizi. Pamatīgi man neiet dēļojot. It kā uz vienas pagales, ar abām kājām, stāvu jau 5 sezonas toč. Un vienmēr kaut kas absolūti stulbs notiekās. Tad es salaužu roku ziemas vidū, kad vēl toč mēnesi var dēļot. Tad man kaut kādā Austrijā salūzt stiprinājumi, noliekos ar seju sniegā, a ko? Jāņem nomas dēlis un jāmokās ar to. Tad salaužu kāju un tāpēc pie neērta stiprinājuma / lielas slodzes mokos ar sāpēm it kā kāds būtu sagrābis mani aiz ģenetālijām, kas mistiskā kārtā atrastos pie manas potītes. Ne vienu reizi vien esmu pazaudējis skrūves uz kalna. Nokrīt lence un figu – nomā nav vajadzīgie pričendāļi – staigā laimīgs, kaut palikušas vēl divas stundas. Ja nemaldos man tā gadījies ar 3/4 stiprinājumu lencēm. Un nu, vakar notiek atkal tas pats. Salūzt stiprinājums un pazūd skrūvjdetaļas, bet biļete vēl derīga 1.5h. Milzkalns bija kūl, un viss pārējais, bet tie nolādētie sūda stiprinājumi. No vienas puses man ir prieks, ka tie salūza, nekādi labie jau nebija. Purngalu lences knapoti bija spējīgas piespiest tos, brīžiem vienkāŗi nonāca nost. Lielā, potītes lence, bija tik kretīniski uztaisīta, ka spieda nevis visas lences garumā, bet tur, kur savilcējs. Un vēl tā visa – skrūvju izkrišana, pazušana. Pats stulbākais, ka 5dien woozijs sauc līdzi uz Žagarkalnu (RĀUR,  atkal 6stundu izdzīvošanas kvests? ) , kur pats testēs savu brand new gearu, es jau būtu happiface ja līdz tam laikam varētu paspēt sagrabināt kaut kādas naudiņas labiem stiprinājumiem. Vārbūt kāds vēlas ziedod? haha.

Ārā atkal snieg, pienācis tas brīdis, kad vairāku nedēļu lūrēšanu uz dzeltenosniegu un kakām nomainīs slapjas kājas, bet vismaz nebūs jājūtās kā publiskajā atejā. Tad nu lai šis ieraksts arī kalpo kā sniegs, kas nosedz caureju, jeb ilgo, skaļā klusuma brīdi. Bet Eināra Repšes Ādas Uzvalks maksā ..

Jau kādu stundu domāju par to, ka varētu saģērbties savā kombinzonā, sapakot dēli, cimdus, zābaciņus un iet uz pieturu. No pieturas tālāk uz Baldoni un no Baldones, ar kājām, kādus 4-5km līdz riekstukalnam. Iespējams kāds paķertu mani pa ceļam, ja es uztaisītu pietiekoši skumju seju. Te nu arī parādās tā dualitāte, ka random svešinieks, kas arī brauc uz kalnu drošvien paķertu mani līdzi, bet savus draugus, redz, es ne par ko nevaru pierunāt kaut vai uz stundu, kopistiski aizbraukt. Tad slimība, tad nelec mašīna un tad viekāŗši neko negribās. Ja man būtu laikamašīna es neatgriestos pagātnē lai izvarotu Hitleru, lai viņš pēctam dušā raudātu, bet gan savos draugos jau bērnibā kultivētu sniegadēļošanas / slēpošanas vēlmi. Es pat nevaru aprakstīt cik ideāli būtu kompāniski aizbraukt uz kādu no Letlandes kalniem, tā noārdīties. Kur nu vēl uz kādu tālāku zemi, kombinācijā ar roadtripu. Es tiešam prasu pārāk daudz, pārāk daudz lai man apkārt būtu cilvēki ar līdzīgām perversijām.

Vismaz sesija ir cauri, jā, tad nu arī no pirmā datuma jābeidz patērēt vismaz 3-4 kafijas krūzes dienā. Es pat īsti nesaprotu vai kofeīns uz mani atstāj kādu ietekmi, vienkāŗši man garšo kafija, tāda uz saldo pusi, ar pienu, bet stipra – 3 karotītes. Līdz ar sesijas beigām, cerams, pāries egocentriskums manos kursabiedros, jo tā vien liekas, ka vienīgās sarunu tēmas bija katram par savām problēmām. Jāklausās 3x dienā kā katram kaut kas nesaslēdzās filmēšanā. Tagad kā vienas nozares cilvēki, iespējams varēsim pārrunāt arī kaut ko ārpus mūsu mazajām pasaulītēm.

Runājot par šo tēmu, mēs ar woozu reiz nonācām pie secinājuma, ka cilvēkam ir vajadzīgs suns crew. Centīšos nodefinēt šo jēdzienu. “Crew” no angļu val. – komanda,  banda, bars. Tātad cilvēkam ir vajadzīga komanda, komanda ar cilvēkiem, kas atbalsta tavus izgājienus. Ja vēl joprojām nav skaidrs tad nu lūk daži piemēri no crew darbības jomām.

  • Tev ir sesija, nervi čupā, visu nakti mācies. Aizej uz eksāmenu, un kamēr tu to raksti pie kabineta loga, ar celtni paceļas tavs crew ar zīmēm rokās “YOU CAN DO IT!” “GO!” vai “PAŅEM UZ PIEREDZI!” visi cheero un atbalsta tevi grūtajā brīdī.
  • Tu spandexos karvingo lejā pa kalnu, ar tavu superlīto karvinga dēli/slēpēm. Tu nobrauc, pie pacēlāja tevi sagaida tavs crew, visi kliedz un uzgavilē cik zvērīgi tu noplēsi lejā, sniegs netika žēlots. Viens iedod dvieli noslaucīt sviedrus no pieres, otrs siltu tēju no termosa pa taisno krūzē, bet jau paspējis atdzesēt līdz normāldzešanas temperatūrai. Cits pasit pa plecu un pasaka kādu catch frase , piemēram, “SHOW NO MERCY!”.
  • Tu sēdi uz poda un kakā. Mokies ar lielāko kluci, ar kādu tev dzīvē nācies sastapties. Tu uzvari (vai arī zaudē – tas gan nebūtu vēlams). Tu atver tualetes durvis un tavs crew tur gaida, izpūsdams gaisa atsvaidzinātājus, ar plakātiem, uz kuriem attēloti nosvītroti sūdi. Visi cheero un kliedz, sit pa plecu, apsveic ar uzvaru. Viens iedod ziepes, cits dvieli.

Redziet, varētu likties, ka tas ir tā nedabiski un piespiestā kārtā, ka kādam par to maksā un tad viņš tā cīnās pret savu gribu, tikai lai iepriecinātu kādu citu. Tad lūk, ar crew, sistēma ir pavisam savādāka nekā ar vergiem, kuriem maksā lai viņi kaut ko tādu dara. Crew`ā sistēma ir tāda, ka nav līderis, kuram visi vislaik skrien pakaļ un fano par viņu, tā kā fanboy vienība. Crew`ā visi fano par visiem un supporto visus. Teiksim vienu dienu es kādu supportoju, citu dienu mani. Viss atkarīgs no tā kam šī palīdzība ir vajadzīga, kuram ir uznākuši melnie un kurš viens pats, bez atbalsta netiek galā. Cilvēkiem jābūt saliedētākiem, pietiks domāt tikai par to kā mani kāds atbalstīs sūdīgā nokarvojienā pa kalnu spandexos, ja vēlies būt kāda crew`ā vajag domāt – “kuram vajag manu atbalstu?”.

Reiz bija filma, kurā kāds pusis centās ieviest līdzīgu sistēmu, filmas nosaukums “pay it forward”. Ši sistēma vairāk bija domāta uz “padari pasauli par labāku vietu”, nevis kā crew sistēmai – iepriecini cilvēkus. Pay it forward strādāja sekojoši – tu diviem cilvēkiem izdari kaut ko labu, ar vienīgo nosacījumu, ka viņiem arī būs jaizdara kaut kas labs citiem diviem cilvēkiem, un lai šie divi cilvēki turpina šo shēmu. Tādejādi visi darīs visiem kaut ko labu un iznīks ļaunums. Filmas beigās čali nodūra, sistēma feiloja.

Tāda bija ideja, bet sanāca šitā.

Manā crewu sistēmā nav tik liels nejaušības cēlonis, tā, ka mani filmas beigās kāds varētu nodurt. Galvenais ir atmest domu “gribu lai mani kāds iepriecina”, vai arī “es pievienošos šam crewam lai mani kāds supportotu”. Ideja ir nākt ar pilnīgi 100% vēlmi supportot citus, zinot, ka ja tev nāks grrūti brīži tad tev arī uzcheeros. Ir atšķirība. Ņemam piemēru, pasaulē ir daudz cilvēki, var izveidoties kaudze ar crewiem 3 cilvēki var izveidot 3 crew`us (2+2+3 cilvēku kompānijās).


It kā skan vienkāŗši, bet redz, viss feilo tāpēc, ka ir pārkāpts pirmais noteikums, visi grib saņemt teh supportu, bet paši ir tik slinki lai kādam uzgavilētu viņa momentos. Manā apkārtnē pagaidām izskatās šitā, ka katrs ir savā crewā un fano tikai vienīgi par sevi, visi ir tik šausmīgi pašpietiekami.

Ārā jauks laiks (tēmasmaiņasteikums). Pēdējajās aukstuma nedēļās tapa vēl viena inovācija pretsalšanas tehnoloģijās. Iepriekš- follijs kedās,kas smagi nofeiloja sabirstot putekļos un piemēslojot puspasauli. Tagad tā ir šalle ap seju, nevis līdz degunam kā parasti, bet šitā.

Labākais tajā visā, ka es redzu, bet citi mani gan nē. Un silti, degunā neviedojas lāstakas un acis necenšās aizsalt.

Tad nu arī nobeidzu šo ilustratīvo Kārļa Marksa juniora lekciju ar feis.lv/draugiem.lv selecta.

1) Lesija ir publicējusi iekārdinošo fotosesiju. Bildēta no telefona, vakarā. Acīmredzot uzvilktas seksīgākās drānas un atrasta piemērotākā kustība, lai savāktu 100tardu komentus par to cik  šī bilde ir, citēju – “sexy and so hat

2) “Viss ko tu veelies ir manii” Šobrīd es vēlos kēksiņu, neesmu gan pārliecināts vai iešu rakņāties tavās iekšās, lai to atrastu, bet citi var pārprast.

3) “Sanāca iepozēt”. Bet man SANĀCA CAUREJA!  Cik var teikt, nu nevar divus tik spēcīgus roku izteiksmes līdzekļus kombinēt vienā bildītē. Tas būtu tā pat kā caurejaszāles jaukt kopā ar vecu kefīru.

4) Tas, kurš šo ir veidojis ir cienīgs veikt Rembranta darbu kopēšanu. Vai arī nošauties. Izvēlas pats. Lai vai kā, izskatās jau nu ĻÕÕÕÕÕÕÕTI sjeksī!

5) Ilzīte princese gada fotosesija 1902

Fin.